2015. gada 21. septembris. 14. diena

Atkal kārtējais „brrrr!!!” rīts.

Šī bija nudien jauka telts vieta – apkārt valdīja pat gluži nedabisks klusums. Kad vienā brīdī naktī pamodos, nevarēja dzirdēt ne mazāko lapu čaboņu vai putnu čivināšanu! Turklāt valdīja absolūta tumsa. Lūk, ko nozīmē „ārpus civilizācijas” – nekāda gaismas piesārņojuma un tik melna tumsa, cik vien melna tā var būt.

Kad beidzot sasniedzām ciematu, kurā bija veikaliņš, nopirkām nedaudz pārtikas un piesēdām pie vienas kafejnīcas āra galdiņiem iepiknikot. Iemetot aci kafejnīcā, beidzot atradu pastkartes! Tiesa, nebija nekādas glītās, bet labāk tā, nekā dzīvot vispār bez pastkartēm. Tagad tikai jācer, ka izdosies atrast kādu atvērtu pasta ofisu vai tabakas veikalu, lai nopirktu pastmarkas.

Kamēr ēdām un rakstījām pastkartes, pie mums pienāca pirms pāris dienām sastaptā vācu meitene. Nedaudz papļāpājām, un viņa turpināja ceļu, bet mēs vēl mazliet uzkavējāmies.

Atkal nebeidzami tuksnesīgi plašumi – visneiedomājamākās brūnās krāsas variācijas. Pat visiem kokiem tāda brūni pelēcīga nokrāsa. Šodien debesīs nebija neviena mākonīša – spoži zilas debesis un cepinoša saule. Acis no saules apspīdētajiem putekļainajiem ceļiem nogurušas jau dienas pirmajā pusē, gluži kā ziemā skatoties uz sniegu.

Nonākuši citā ciemā atkal piestājām veikalā un nopirkām pārtiku. Ak, tas ir dienas tracinošākais posms – stāvēt mazā veikaliņā un censties saprast, ko nopirkt... Šodien Eric pārkāpa pāri savam principam nepirkt zivju konservus (zivju konservu bizness reāli nogalina okeānu), un mēs iegādājāmies vairākas bundžas. Šķiet, ka tieši eļļa ir tas, ko mans organisms pieprasa. Piesēdām uz soliņa iepiknikot. Ieraudzījām pasta ofisu un aizgājām izpētīt darba laiku. Vienkārši ģeniāli – pasts ir atvērts tikai darba dienās uz 20 minūtēm!!! Es nejokoju. Nopietni!!! Tas ir atvērts no plkst. 10:55 līdz plkst. 11:15. Neviens šajā valstī negrib strādāt!!! Man likās, ka franči ir bezgala slinki. Man šķita, ka nav iespējams būt vēl slinkākiem. Muļķības. Spāņi ir pierādījuši, ka ir iespējams pat vēl lielāks slinkums. Neiedomājami.

Joprojām tuksnesīgi tīrumi vēja turbīnu miljonu ielenkumā.

Spānija, ceļā starp Hornillos del Camino un Puente Fitero

Spānija, ceļā starp Hornillos del Camino un Puente Fitero

Spānija, ceļā starp Hornillos del Camino un Puente Fitero

Spānija, ceļā starp Hornillos del Camino un Puente Fitero - katrā ceļa pusē cits gadalaiks!

Spānija, ceļā starp Hornillos del Camino un Puente Fitero - dīvains atradums uz baznīcas sienas

Spānija, ceļā starp Hornillos del Camino un Puente Fitero

Spānija, ceļā starp Hornillos del Camino un Puente Fitero

Spānija, ceļā starp Hornillos del Camino un Puente Fitero

Kad vakaram nākot ieraudzījām kādus kokus, nolēmām tur piemesties uz nakšņošanu. Diezgan ciņains pamats, bet ko padarīsi. Ēdām vakariņas, kad salīdzinoši netālu izdzirdējām šāvienus. Pēc šāvienu biežuma un tālumā redzamajiem putniem, Eric sprieda, ka tās ir vārnu medības. Šāvieni sāka skanēt arvien tuvāk un tuvāk. Nospriedām, ka te palikt nebūtu īsti droši. Mazums kādi neuzmanīgi mednieki vai nikni tīrumu saimnieki. Tā nu sapakojām mantas (labi, ka vēl nebijām uzslējuši telti!) un devāmies ceļā.

Vienās krustcelēs, kur bija norāde uz attālumā esošu hosteli, Eric sāka lūgties, lai dodamies tur. Piesolīja izmaksāt, centās mani gan vilkt, gan stumt. Bet es, zināms, esmu ietiepīgs radījums. Eric teica: „Jā, jā, tu teiksi, ka es droši varu doties uz hosteli viens, bet tu atradīsi kādu drošu telts vietu. Bet vai tu vari iedomāties, cik sūdīgi es justos guļot gultā, kamēr tu guli teltī? Vakar, kad aizgāju uz ciemu, es nespēju nopirkt kafejnīcā vakariņas, zinot, ka tu esi viena pati mežā.” . Ak, redz kāpēc viņš vakar īstenībā atgriezās tik ātri!! Beigās sarunājām doties nākamā ciema virzienā un lūkoties pēc drošas bez-mednieku telts vietas. Ja neko neatradīsim, tad es piekritīšu palikt hostelī.

Pa ceļam redzējām vienu baznīcu nekurienes vidū, kuras pagalmā bija novilktas daudzas veļasauklas ar žūstošiem apģērbiem uz tām. Gar ceļmalu sēdēja lērums cilvēku. Izskatījās pēc bezmaksas/ziedojumu naktsmītnes, bet visa ainava radīja tādu dīvainu iespaidu, un mēs izlēmām doties tālāk. Pavisam netālu upes otrā krastā ieraudzījām jauku mežiņu. Tas gan bija taisnās rindās stādīts mežs, kas ar savu nedabiskumu radīja spocīgu sajūtu, bet telts vieta bija laba.

Ha, ha, jau šķērsojot tiltu, Eric bija mainījis savas domas un teica, ka īstenībā ir baigi labi, ka man ir tāda apņēmība nepadoties un atrast vietu teltij, un ka gulēšana teltī taču ir daudz labāks piedzīvojums. Iepriekš viņš bija satraucies par medniekiem un viņam likās, ka mēs citu telts vietu neatradīsim, tāpēc viņš tik izmisīgi centās mani aizvilkt uz hosteli. Bet redz, cik labi viss atrisinājās.

14. dienā noietais attālums: 28 km

ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: maize, cepumi

Pusdienas: maize, 3 tunča konservi, 4 tomāti

Pusdienas nr.2: maize, zemesrieksti
Vakariņas: maize, tunča konservi