Camino de Santiago. No St. Jean Pied de Port līdz Finisterre. 852 km: 2015. gada 11. septembris. 4. diena

Ahh, mūsu naktsmītne nebija nemaz tik laba, kā cerējām. Man gan kaut kā paveicās atrast puslīdz plakanu pleķīti gulēšanai, bet Eric gan nē. Naktī pamodos, dzirdot, kā Eric ārpusē lamājas un rokas zem telts! Ak jel, man reizē nāca gan smiekli, gan neliels satraukums, ka tikai viņš ar šito rakšanu vēl telti nesaplēš. Bet iedomājaties - nakts vidū izlīdis laukā, lai raktos zem telts, cenšoties izlīdzināt guļamvietu!! Trakums! Ha, ha, tā kā tāda princese uz zirņa!! Pēc tam no rīta Eric bija maķenīt sapīcis par lāga negulēto nakti.

Spānija, starp Larrasoana un Pamplona

Rīta pusē laiks bija nedaudz apmācies, bet pēc tam lielāko dienas daļu saule cepināja kā negudra. Daļa ceļa šodien veda cauri pilsētām, lielākā no tām – Pamplona. Tur iegājām vienā tūrisma preču veikalā, jo Eric meklēja līdzekli pret tulznām, un uzzinājām, ka šīs dienas laikā veikalā esmu jau otrā latviete! Iepriekšējā gan bija pirmā latviete, ko pārdevējs savas dzīves laikā vispār saticis. Nu jā, pagājušajā gadā šo ceļu, saskaņā ar piligrimu ofisā esošo statistikas lapu, bija veikuši tikai 37 latvieši, bet tajā pat laikā ~ 5000 amerikāņu. Godīgi sakot, ceru, ka to otru latvieti nemaz nesatikšu.

Uz ielām spāņi ir ļoti izpalīdzīgi, tev kā piligrimam atliek tikai paskatīties ceļam nepareizā virzienā, kā vietējie uzreiz sāks plātīties ar rokām, rādot pareizo virzienu. Protams, kad esi pazaudējis dzeltenās bultas vai gliemežvākus, tas ir varen noderīgi, bet brīžos, kad vienkārši gribi aplūkot apkārtni, aiziet uz veikalu vai darīt ko citu, tas sāk šķist uzjautrinoši-kaitinoši. Iedomājaties, cik traki šajā reģionā ir būt parastam ceļotājam ar mugursomu, kurš i negrasās doties Camino de Santiago virzienā, bet visi viņam cenšas to norādīt?!

Spānija, Pamplona

Spānija, Pamplona

Pēc pilsētas pievarēšanas nonācām ainavā, kas mums abiem asociējās ar mūsu gaidām par Spāniju – mazliet tuksnešaini, visdažādāko toņu brūni un pauguraini lauki, mazi ciematiņi ar kantainām mūra baznīcām. Skaisti!! Varētu ar lielu prieku baudīt šo stereotipisko Spānijas lauku ainavu, ja vien tā trakā saule necepinātu tik šaušalīgi. Bail pat domāt, cik karsts šeit ir jūlijā, ja pat septembrī jūties kā uz cepešpannas... Tāpat arī man nav skaidrs, kā daži pazīstami cilvēki ceļā devušies, ņemot līdzi tikai 0,5 l ūdens. Tas taču tiešākais ceļš uz kāju atstiepšanu no karstuma uz izkalšanas! Jā, katrā ciemā ir dzeramā ūdens strūklakas, kur krājumus var papildināt, taču man pat ar 2 l ūdens krājumiem šādā karstumā bail dzert pārāk daudz un ātri, lai nepalieku bez ūdens. Protams, ik pa laikam ir norādes ar attālumiem, bet ne vienmēr tur ir minēts attālums tieši līdz tuvākajam ciemam, un var gadīties, ka ciemā strūklakas nemaz nav. Citiem ceļiniekiem, kas apkrāvušies ar ceļvežiem, droši vien šāda problēma nepastāv. Bet mēs pat lāga nezinām, kur atrodamies, kā paši smējāmies – „kaut kur Spānijā”. Nu bet ar to jau arī īstenībā pietiek. Tā interesantāk – dzīve pilna atklājumu un pārsteigumu.

Spānija, ceļā starp Pamplona un Uterga

Ak, iepriekš aizmirsu pieminēt, ka jau kopš pirmās dienas ceļmalas pilnas ar „free food” – melnām ogām piebārstītiem kazenājiem. Tik milzīgus krūmus (teju 3 m!!) un tādā daudzumā vēl nav nācies redzēt.

Spānija, ceļā starp Pamplona un Uterga

Kāpām kalnā, kad mums pretī skrēja viens vīrs, kurš apvaicājās, vai mums naktsmājas šim vakaram jau atrastas. Teicām, ka nē, nav vis (šodien bija pienākusi kārta civilizētām naktsmājām). Tad vīrs prasīja, cik tālu šodien esam ieplānojuši doties. Atbildējām, un viņš teica, ka var piedāvāt naktsmājas savā mājā, kas ir vienu ciemu tālāk par mūsu iecerēto galamērķi. Paņēmām viņa doto reklāmas lapiņu un solījām padomāt. Hmm, ja jau viņš te pats skraida un piedāvā naktsmājas, tas nozīmē, ka tās nav pārbāztas (kā tas ir ar oficiālajām naktsmītnēm, kur cilvēki beidz iešanu ap plkst. 15:00 tikai, lai dabūtu vietu naktsmājās). Izlēmām, ka jā, varam doties mazliet tālāk nekā plānots, būs garantēta vieta, turklāt cena 10 eur arī likās pieņemama. Pēc kāda laika vīrs mūs atkal apdzina, nu jau skrienot savu māju virzienā. Pateicām viņam, ka vakarā noteikti ieradīsimies. Tas nu gan ir skrējējs, šitik ilgu laiku skriet augšup un lejup pa kalniem!!