Camino de Santiago. No St. Jean Pied de Port līdz Finisterre. 852 km: 2015. gada 16. septembris. 9. diena

Pleķītī pie baznīcas nudien labi izgulējāmies! Tā kā reāli bijām apmetušies ciemata pašā vidū un iekulties nepatikšanās par nelegālu kempingošanu negribējām, tad cēlāmies vēl tumsā un, pūšot stipram vējam, turpinājām ceļu.

Uhh, esam jau noguruši skatīties uz nebeidzamajiem vīnogu laukiem...

Gribējām vienā pilsētā iepirkties, bet ap plkst. 11 dienām viss, izņemot pāris aizdomīga paskata bodes, bija ciet. Nopietni? Pat lielveikals bija ciet! Ielas tukšas. Nav jau brīnums, ka šī valsts ir uz bankrota robežas. Un tas tā ir visos ciemos – tukšas ielas, veikali lielāko dienas daļu ir ciet, nekur nav redzami skraidoši bērni, mājas tiek vai nu pārdotas vai arī grūst kopā. Izmiris reģions. Ja nebūtu bizness ar piligrimiem, te vispār nekas nenotiktu. Rodas sajūta, ka visa šī reģiona ekonomika balstās tikai un vienīgi uz piligrimiem – hosteļi, kafejnīcas un reti veikaliņi. Vienīgie cilvēki, ko šad un tad var redzēt uz ielām, neskaitot ceļiniekus – vecas tantiņas, kas sēž uz soliņiem savu māju durvju priekšā.

Dienas gaitā vīnogu laukus nomainīja vienkārši plaši tīrumi. Hmm, nez kā būs ar telts vietu?

Sasniedzām šīs dienas galamērķi un veikalā iepirkām pārtiku. Ak, mums tik labi pazīstamais lielveikals „Dia”, ha, ha. Turpat pie veikala notiesājām 6 saldējumiņus. Jā, tieši tāpat kā Francijā, arī šeit lielveikalos nav iespējams nopirkt pa vienam iesaiņotus saldējumus, nākas pirkt kasti ar vairākiem saldējumiem. Labi, ka tie vismaz ir mazi. Sēžot pie veikala un ēdot saldējumus, uzmācās doma, ka robeža starp ceļiniekiem un bezpajumtniekiem sāk sarauties arvien šaurāka...

Devāmies laukā no pilsētas un, šķērsojot tiltu, pamanījām nelielu mežiņu, ko izvēlējāmies par telts vietu.