2015. gada 5. oktobris. 28. diena

No rīta ceļā devāmies agri, agri, vēl pilnīgā tumsā. Laiks bija gana silts, bet tad... tad sāka līt un nepārstāja visu dienu. Visapkārt debesis pelēkas, pelēkas. Tas uz ilgu laiku.

Pa ceļam ar mums sāka pļāpāt viens kanādietis. Ha, ha, viņam sagādāja problēmas mana vārda izrunāšana. Viņš domāja, ka es esmu no Zviedrijas vai Somijas. Visi ārzemnieki lielākoties domā, ka es esmu no Zviedrijas. Eric saka, ka man tas esot jāuztver kā kompliments.

Joprojām turpinājās skaista meža taka. Vietām koki bija tā apauguši ar efejām, ka izskatījās pēc pasaku meža ar raganām, laumiņām un citām pārdabiskām būtnēm.

Spānija, ceļā starp Sarria un Portomarin

Zaļi pakalni, no akmeņiem sakrauti žogi, govis, traktori (caurmērā John Deere zaļie), akmeņu mājas, zemnieki, govju pļeku smaka un ne miņas no veikaliem. Grūti kustēties uz priekšu, kad vēderā tukšums, pelēkas debesis, lietus un žļurkstoši apavi.

Šodien pagājām garām stabiņam, kas norāda, ka līdz Santiago de Compostela palikuši tikai 100 km. Ak jel, nekad nebūtu domājusi, ka attiecībā uz iešanu 100 km liksies „tikai”, bet salīdzinot ar jau pieveikto attālumu, tas nudien šķiet nu jau vairs tikai 100 km. Šajā sakarā gan uz takas sākās manāma cilvēku plūsma – lai dabūtu sertifikātu par Camino noiešanu, jānoiet vismaz pēdējie 100 km. Tad nu te tagad arī saradušies tādi vieglās sertifikāta ieguves tīkotāji.

Kad beidzot nonācām pilsētā, bijām tā noguruši no lietus un slapjajiem apaviem, ka te arī izlēmām palikt. Lai kā nevienam no mums negribējās trešo nakti pēc kārtas apmesties hostelī, bet ko padarīsi. Nepārtraukti līst, visi lauki izmirkuši un lielākā daļa no tiem apjozti ar dzeloņdrātīm, teltī nebūtu kur izžāvēt apavus... Eh...

Sākām meklēt naktsmītni. Iegājām vienā hotelī, kur sieviete mums piedāvāja istabiņu par 30 eiro, teicām, ka tas mums par dārgu. Sieviete iesaucās: „Āaa, jūs meklējat hosteli?”, un noveda mūs pagrabstāvā, kur bija cita recepcija ar citu darbinieku un mūsu maciņiem draudzīgām cenām. Oo, šeit bija koka divguļamās gultas, nevis metāla, kā tas ir bijis visur iepriekš. Arī telpas izkārtojums bija patīkamāks un garantēja lielāku privātumu – gultas garenā telpā bija izvietotas vienā rindā gar sienu.

Mmm, atkal siltas vakariņas!

Pēc vakariņām aizgājām uz veikalu iepirkt pārtiku rītdienai. Oho, pilsēta šķita burtiski atdzīvojusies, pilna ar cilvēkiem!

28. dienā noietais attālums: 22 km

ĒDIENKARTE (2 personām)

Brokastis: maize, 2 olas, 2 bumbieri

Pusdienas: tuncis, 2 āboli, zemesrieksti

Vakariņas: pasta ar šķinķi un svaigā siera – tomātu konserva mērci

2015. gada 4. oktobris. 27. diena

Pamodos, dzirdot lietus pakšķēšanu pret jumta logu un vēja aurošanu. Ak nē! Lēnā garā izlīdu no gultas. Ir tik grūti izkāpt ārā no migas, kad ārā nespīd saule! Aizčāpoju uz karsto dušu un iesprūdu tur uz ilgu laiku. Baudīju silto ūdeni un caur jumta logu vēros melnajās debesīs un pret stiklu krītošajās lietus lāsēs.

Lielāko dienas dienu daļu lija, lija, lija un lija. Riktīga lietusgāze. Arī vējš zēģelēja ne pa jokam. Vismaz labi, ka nebija pārāk auksts! Ja šitādi laikapstākļi būtu kombinācijā ar vakardienas gaisa temperatūru, tad nu gan būtu – oi, oi, oi! Manos apavos drīz vien izveidojās kārtīgs peldbaseins un es jutos, kā basām kājām bradājot pa ezeru...

Pats ceļš gan bija skaists – neliela taka, kas vijās cauri kalnu ielejai. Brīžiem mazliet atgādināja Gaujas senleju. Pēdējās dienās, bet jo īpaši šodien, daudz sanāca iet cauri tik maziem ciematiņiem, ka radās sajūta – staigājam pa svešiem pagalmiem. Katrā ziņā būdams parasts ceļotājs, nekad neiedomātos šeit klejot, jo šķistu, ka tā ir privātā teritorija. Mājas lielākoties celtas no plakaniem akmeņiem, kas vietām tikai sakrauti kopā bez jebkādas saistvielas.

Zirgu, govju mēslu, ābolu un siena smarža. Rudens!

Šodien pa ilgiem laikiem (laikam kopš pametu Latviju 2014. gada septembrī) beidzot redzēju bērzus. Tāds prieks!

Vējš pa mūsu kājām mētāja valriekstus un saldos kastaņus ar adatainajiem mētelīšiem.

Ha, ha, kārtīgi sasmējāmies, kad vienā ciematā ieraudzījām aizlieguma zīmi kempingošanai un... kakāšanai. Nudien! Tā kā nepārtraukti lija lietus, tad kameru no somas laukā nevilku, lai iemūžināto šo ģeniālo zīmi.

Dienas otrajā pusē lietus mitējās, bet pērkons turpināja ducināt. Sasnieguši Sarria, izlēmām palikt hostelī, jo pērkons neradīja vēlmi nakšņot teltī, turklāt teltī izmirkušos un žļurkstošos apavus nekādi neizžāvēt, bet slapji apavi ir taisnākais ceļš uz tulznām. Paveicās atrast lētu hosteli. Likās, ka istabiņa būs neliela, bet, atverot durvis, izrādījās, ka tur ir veselas 24 guļvietas! Uiii, cik briesmīga duša – poga, lai ūdens vispār tecētu, jāspiež ik pēc 3 sekundēm (nepārspīlēju!), kā lai normāli nomazgājas vai sasildās? Nu re, kas notiek pārāk bieži uzturoties hosteļos – tu nevis izbaudi karsto dušu kā baigo ekstru, bet sāc salīdzināt vienu naktsmītni ar otru un sūdzēties par visu, kas nav tik labi, kā ir bijis citur. Dīvaini, ka guļamtelpa šeit bija savienota ar dušu, kamēr WC atradās pilnīgi citur. Kāda loģika? Vispār man daudz labāk patīk mazie hosteļi, kuros tiešām iepazīsties ar saviem istabas biedriem, bet visideālāk, protams, nakšņot teltī, kur var izbaudīt klusumu, mieru un dabas klātbūtni, turklāt var darīt visu, kas ienāk prātā. Iepriekš dikti priecājāmies par naktīm hosteļos, bet atliek divas dienas pēc kārtas apmesties hostelī, lai saprastu, ka dikti pietrūkst dzīve teltī. Hostelī nav brīvības. Lai gan gultā vari izplesties daudz vairāk nekā guļammaisa un telts šaurībā, tomēr kopumā sajūta ir iesprostotāka. Dzīvojot teltī, tev pieder viss mežs vai pļava. Nenožēloju to, ka staipu līdzi 2,7 kg smagu telti. Tā ir vērtība. Nezinu, vai spētu visas naktis pavadīt hosteļos.

Pēc iekārtošanās hostelī, recepcijā noskaidrojām, kur atrodas tuvākais svētdienā strādājošais veikals (jā, jā, atklājās, ka tomēr eksistē arī atsevišķi šādi eksemplāri!) un devāmies uz to. Izrādījās, ka veikals tiks atvērts tikai pēc stundas, tā nu devāmies atpakaļ uz hosteli. Kad atkal aizgājām uz veikalu, pie tā durvīm jau gaidīja viens onkulis, pēc brīža uzradās vēl pāris cilvēki. Pulkstenis jau rādīja krietni pār atvēršanas laikam, bet veikalnieks kā nerādījās, tā nerādījās. Pēc laba laiciņa beidzot uzradās vīrs, kas piesoļoja veikala durvīm un tās atslēdza. Nesteidzīgi. Vēsā mierā. Ar Eric apspriedām, ka mēs viņa vietā skrietu pa galvu, pa kaklu un klientiem atvainotos par kavēšanos. Vispār radies iespaids, ka Spānijā pārdevēji un viesnīcu darbinieki par klientiem īpaši nesatraucas. Veikalā satikām veco, labo kanādiešu pāri, kuri sen atpakaļ mūs cienāja ar jogurtiem.

Ho, ho, mani apavi bija tik slapji, ka dušas telpā nācās tos žāvēt ar fēnu. Cik labi, ka šāda ekstra tur bija pieejama!

27. dienā noietais attālums: 21 km

ĒDIENKARTE (2 personām)

Brokastis: piens, musli

Pusdienas: maize, tuncis, 2 bumbieri, cepumi

Vakariņas: maize, sardīnes, 2 banāni, 2 saldējumi