No rīta ceļu uzsākām vēl melnā tumsā. Sākt iešanu tādā rīta agrumā mums
izdevies tikai retu reizi. Kad sāka palikt gaišāks, diemžēl sapratām, ka diena
būs lietaina un vējaina, jo gar visu pamali bija izstiepusies milzīga pelēku
mākoņu sega. Eh! Visa gājiena laikā lija vien pāris dienas, vai tad nu tiešām
vienai no lietainajām dienām jāsakrīt arī ar mūsu pārgājiena fināla dienu?
Cūcības likums!
 |
| Spānija, Ponte Olveiroa |
Ceļš veda pa paugurainu reljefu ar priežu jaunaudzēm un eikaliptu
birzīm. Tā kā slaikie eikalipti mazliet atgādina bērzus, tad atļaujos šo koku
sakopojumus nodēvēt par birzīm. Pēc lietus gaisā virmoja tik tikko manāma,
svaiga eikaliptu smarža!
Visapkārt pavērās skati uz zaļiem pauguriem. Skaistas ainavas, kuras bojāja vēja ģeneratori un elektrības stabi. Civilizācija.
Visus pārtikas krājumus bijām likvidējuši, kad sasniedzām punktu, kur rakstīts „Šis ir pēdējais restorāns. Nākamais būs pēc 15 km.”. Ak, nē, tas droši vien nozīmē arī to, ka tuvāko 15 km laikā nebūs neviena pārtikas veikala! Nu nekas. Turpinājām vien soļot uz priekšu, līdz pēc 15 km sasniedzām gana palielu pilsētu ar normāla izmēra pārtikas lielveikalu. Iepirkāmies, paēdām pusdienas un devāmies tālāk.
Sasniedzām pakalnu, no kura pavērās skats uz... OKEĀNU!!! Jā, beidzot!!! Nu bija vieglāk noticēt tam, ka nudien tūlīt, tūlīt būsim pārsoļojoši pāri šķērsām visai Spānijai! Lai gan joprojām tas šķiet prātam neaptverams fakts, bet okeāns tomēr palīdz šo domu sākt aptvert. Ak, tik sen neesmu redzējusi okeānu!
Soļošana uz priekšu kļuva daudz vieglāka redzot, kur ir mūsu galamērķis.
Visapkārt pavērās skati uz zaļiem pauguriem. Skaistas ainavas, kuras bojāja vēja ģeneratori un elektrības stabi. Civilizācija.
Visus pārtikas krājumus bijām likvidējuši, kad sasniedzām punktu, kur rakstīts „Šis ir pēdējais restorāns. Nākamais būs pēc 15 km.”. Ak, nē, tas droši vien nozīmē arī to, ka tuvāko 15 km laikā nebūs neviena pārtikas veikala! Nu nekas. Turpinājām vien soļot uz priekšu, līdz pēc 15 km sasniedzām gana palielu pilsētu ar normāla izmēra pārtikas lielveikalu. Iepirkāmies, paēdām pusdienas un devāmies tālāk.
Sasniedzām pakalnu, no kura pavērās skats uz... OKEĀNU!!! Jā, beidzot!!! Nu bija vieglāk noticēt tam, ka nudien tūlīt, tūlīt būsim pārsoļojoši pāri šķērsām visai Spānijai! Lai gan joprojām tas šķiet prātam neaptverams fakts, bet okeāns tomēr palīdz šo domu sākt aptvert. Ak, tik sen neesmu redzējusi okeānu!
Soļošana uz priekšu kļuva daudz vieglāka redzot, kur ir mūsu galamērķis.
 |
| Spānija, ceļā starp Ponte Olveiroa un Finisterre |
Pēc kāda laiciņa nokļuvām ciemā, kas atradās okeāna
krastā. Protams, pie pirmās izdevības devāmies aplūkot okeānu. Ak, kādi skaisti
šodien viļņi! Mmm, okeāna sāļā ūdens un jūraszāļu smarža, kaiju balsis... Tāds
prieks atkal satikties ar šo vareno un spēcīgo milzi – okeānu!!! Manī ielija
tāds neizskaidrojams miers un laimes sajūta, smaids sejā. Tas bija tā vērts –
soļot pāris Spānijai, lai beigās satiktos ar Atlantijas okeānu. Šī nav pirmā
reize Atlantijas okeāna krastā, bet man katra satikšanās ar okeānu ir kā pirmā –
katru reizi milzīgs prieks un visaptveroša laimes sajūta.
 |
| Spānija, ceļā starp Ponte Olveiroa un Finisterre |
Tiesa, mūsu gājiens šeit neapstājās. Beidzot
atradām, kur uzpildīt ūdens krājumus (visu dienu līdz šim nekur nebija manāmas
ūdens strūklakas), un turpinājām ceļu. Šis ceļa posms bija īpaši patīkams, jo mūs
pavadīja okeāna viļņu šalkoņa.
Kad atkal redzējām smilšainu pludmali, izlēmām izmantot iespēju un nopeldēties, jo mums nebija ne jausmas, vai Finisterre būs pludmale ar pieeju okeānam vai arī tikai klinšains krasts. Diena bija auksta un vējaina, bet ūdens – pārsteidzoši silts. Var jau būt, ka tas bija sajūsmas radīts siltums, bet ūdens īstenība bija auksts, kas to lai zina. Kārtīgi izpriecājāmies pa viļņiem. Stāvot viļņos tik labi varēja sajust milzīgo okeāna spēku! Viļņiem atkāpjoties, smiltis tevi burtiski velk iekšā dziļumā, bet, viļņiem nākot krastā, okeāns tevi gandrīz vai gāž nost no kājām. Kaut arī es stāvēju seklumā ap ceļiem, okeāns mani vairākas reizes gandrīz nogāza. Neaprakstāms spēks! Mīlu okeānu, bet izturos ar pietāti. Ak, es pat nezinu, ko atbildētu uz jautājumu – ko tu mīli vairāk, kalnus vai okeānu? Abus! Gan kalnos, gan okeānā mani fascinē šis neaprakstāmais dabas spēks un skaistums. Kā cilvēks blakus šim dabas varenumam tu jūties pagalam mazs un niecīgs.
Kad atkal redzējām smilšainu pludmali, izlēmām izmantot iespēju un nopeldēties, jo mums nebija ne jausmas, vai Finisterre būs pludmale ar pieeju okeānam vai arī tikai klinšains krasts. Diena bija auksta un vējaina, bet ūdens – pārsteidzoši silts. Var jau būt, ka tas bija sajūsmas radīts siltums, bet ūdens īstenība bija auksts, kas to lai zina. Kārtīgi izpriecājāmies pa viļņiem. Stāvot viļņos tik labi varēja sajust milzīgo okeāna spēku! Viļņiem atkāpjoties, smiltis tevi burtiski velk iekšā dziļumā, bet, viļņiem nākot krastā, okeāns tevi gandrīz vai gāž nost no kājām. Kaut arī es stāvēju seklumā ap ceļiem, okeāns mani vairākas reizes gandrīz nogāza. Neaprakstāms spēks! Mīlu okeānu, bet izturos ar pietāti. Ak, es pat nezinu, ko atbildētu uz jautājumu – ko tu mīli vairāk, kalnus vai okeānu? Abus! Gan kalnos, gan okeānā mani fascinē šis neaprakstāmais dabas spēks un skaistums. Kā cilvēks blakus šim dabas varenumam tu jūties pagalam mazs un niecīgs.
 |
| Spānija, ceļā starp Ponte Olveiroa un Finisterre |
 |
| Spānija, ceļā starp Ponte Olveiroa un Finisterre |
Pēc ūdens priekiem devāmies tālāk, līdz sasniedzām
Finisterre – ZEMES MALU. Tur atradām hosteli, iepirkām pārtiku, izkrāmējām
somas, tajās atstājot vien pārtiku un pāris siltās drēbes, un devāmies uz bāku,
kas atrodas nudien „zemes malā”. Senatnē šis bija tālākās zināmais Eiropas
punkts, tāpēc arī tika nodēvēts par Finisterre jeb pasaules malu. Pa ceļam
satikām austriešu puisi, ko bijām iepazinuši sen atpakaļ un ik pa laikam
saskrējušies (tas pats puisis, kurš teicās bijis Rīgā).
 |
| Spānija, Finisterre |
 |
| Spānija, Finisterre |
 |
| Spānija, Finisterre |
Soļošana ar supervieglām mugursomām bija neiedomājami ātra un vienkārša,
un jau pēc brīža bijām pieveikuši 2,5 km un nokļuvuši pie bākas. Par spīti ļoti
vējainajam un maķenīt lietainajam laikam bākas apkārtne bija pilna ar
cilvēkiem. Cik žēl. Man šķiet, ka būtu skaisti pārgājiena fināla punktu
sasniegt bez ne viena paša cilvēka tuvāko pāris kilometru rādiusā. Tikai es,
mans pārgājiena kompanjons un okeāns. Bet diemžēl daudzi cilvēki, kas sasnieguši
Santiago de Compostela, pēc tam ar autobusiem vai taksometriem grib aplūkot arī
Finisterre, tāpēc te apgrozās tik daudz ļaužu.
Pūta tik stiprs vējš, ka bija grūti noturēties kājās. Uhh, kāds dabas varenums!
Un te nu mēs esam - pēc 33 dienām nebeidzamas iešanas, saules, lietus un vēja, piligrimu diētas, kāju sāpēm, ledus aukstām naktīm, klaidoņu dzīvesveida, priekiem un smiekliem, piedzīvojumiem, sevis motivēšanas – ZEMES MALĀ. Pie Camino stabiņa ar atzīmi 0,0 km. Galamērķis sasniegts. MĒS TO IZDARĪJĀM! MĒS PĀRSOĻOJĀM PĀRI SPĀNIJAI!!! Varu parakstīties par katru soli, ko esmu veikusi šajā vismaz 852 km garajā ceļā. Bez šmaukšanās ar transporta lietošanu, bez „atpūtas dienām”, ar apmēram 2/3 nakšu teltī, ar pavisam vienkāršu dzīvesveidu. Neticami! Tas ir kaut kas lielāks, nekā prāts spēj aptvert. Ar kājām pārčāpot pāri visai Spānijai un nonākt punktā, ko agrāks cilvēki uzskatījuši par zemes malu, aiz kuras nekā tālāk nav. Nereāla sajūta. Mēs mēnesi vienkārši gājām. Gājām. Gājām. Un te nu mēs esam atnākuši – sajūsmināti stāvam zemes malā un veramies Atlantijas okeāna plašumos, ļaujoties vējam izpūst mūs līdz kaulam.
Pūta tik stiprs vējš, ka bija grūti noturēties kājās. Uhh, kāds dabas varenums!
Un te nu mēs esam - pēc 33 dienām nebeidzamas iešanas, saules, lietus un vēja, piligrimu diētas, kāju sāpēm, ledus aukstām naktīm, klaidoņu dzīvesveida, priekiem un smiekliem, piedzīvojumiem, sevis motivēšanas – ZEMES MALĀ. Pie Camino stabiņa ar atzīmi 0,0 km. Galamērķis sasniegts. MĒS TO IZDARĪJĀM! MĒS PĀRSOĻOJĀM PĀRI SPĀNIJAI!!! Varu parakstīties par katru soli, ko esmu veikusi šajā vismaz 852 km garajā ceļā. Bez šmaukšanās ar transporta lietošanu, bez „atpūtas dienām”, ar apmēram 2/3 nakšu teltī, ar pavisam vienkāršu dzīvesveidu. Neticami! Tas ir kaut kas lielāks, nekā prāts spēj aptvert. Ar kājām pārčāpot pāri visai Spānijai un nonākt punktā, ko agrāks cilvēki uzskatījuši par zemes malu, aiz kuras nekā tālāk nav. Nereāla sajūta. Mēs mēnesi vienkārši gājām. Gājām. Gājām. Un te nu mēs esam atnākuši – sajūsmināti stāvam zemes malā un veramies Atlantijas okeāna plašumos, ļaujoties vējam izpūst mūs līdz kaulam.
 |
| Spānija, Finisterre - 0,0 KM IR SASNIEGTS!!! |
 |
| Spānija, Finisterre |
 |
| Spānija, Finisterre |
Redzējām, kā sasniedzot 0,0 km stabiņu, divas meitenes izplūda asarās.
Kas zina, varbūt viņas veikušas vēl tālāku ceļu nekā mēs.
Atradām aiz bākas aizvēju un ieturējām mūsu dienišķo pikniku.
Atradām aiz bākas aizvēju un ieturējām mūsu dienišķo pikniku.
 |
| Spānija, Finisterre |
 |
| Spānija, Finisterre |
 |
| Spānija, Finisterre |
 |
| Spānija, Finisterre |
 |
| Spānija, Finisterre - PASAULES MALA |
 |
| Spānija, Finisterre |
Tāda dīvaina sajūta. Lieli prieki un neticība par paveikto un
vienlaicīgi neizpratne – ko tālāk? Visu šo mēnesi dzīve bija tik skaidra un
vienkārša – iešana, ūdens, pārtika, pajumte, rakstīšana, sekošana Camino
norādēm, bet - kas tagad? Vienkāršā un pieticīgā dzīve beigusies. Laiks
atgriezties civilizācijā, lai kā to negribētos. Un negribas, ai, kā negribas! Bez
tam – kas gan būs vēl lielāks piedzīvojums par šo? Kas var pārspēt vairāk kā
852 km garu pārgājienu?? Kādus piedzīvojumus atrast pēc šī?
Paldies, Camino! Paldies! Man šķiet, ka šī ir pieredze, ko pa īstam novērtēt varēs tikai atskatoties ar laika distanci.
P.S. Bloga lasītājiem. Šis vēl nav pēdējais ieraksts. Sekos neliels turpinājums par piedzīvojumiem pilno mājupceļu un secinājumi. Turpini lasīt!
Paldies, Camino! Paldies! Man šķiet, ka šī ir pieredze, ko pa īstam novērtēt varēs tikai atskatoties ar laika distanci.
P.S. Bloga lasītājiem. Šis vēl nav pēdējais ieraksts. Sekos neliels turpinājums par piedzīvojumiem pilno mājupceļu un secinājumi. Turpini lasīt!
 |
| 33. dienā noietais attālums: 36,8 km |
ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: musli, 2 banāni
Pusdienas: siers, maize,
gurķis, sardīnes, banāni
Vakariņas: gurķis, siers,
maize, tuncis, sardīnes, cepumi
