No rīta ceļā devāmies agri, agri, vēl pilnīgā tumsā. Laiks bija gana
silts, bet tad... tad sāka līt un nepārstāja visu dienu. Visapkārt debesis
pelēkas, pelēkas. Tas uz ilgu laiku.
Pa ceļam ar mums sāka pļāpāt viens kanādietis. Ha, ha, viņam sagādāja
problēmas mana vārda izrunāšana. Viņš domāja, ka es esmu no Zviedrijas vai
Somijas. Visi ārzemnieki lielākoties domā, ka es esmu no Zviedrijas. Eric saka,
ka man tas esot jāuztver kā kompliments.
Joprojām turpinājās skaista meža taka. Vietām koki bija tā apauguši ar
efejām, ka izskatījās pēc pasaku meža ar raganām, laumiņām un citām pārdabiskām
būtnēm.
 |
| Spānija, ceļā starp Sarria un Portomarin |
Zaļi pakalni, no akmeņiem sakrauti žogi, govis, traktori (caurmērā John
Deere zaļie), akmeņu mājas, zemnieki, govju pļeku smaka un ne miņas no veikaliem.
Grūti kustēties uz priekšu, kad vēderā tukšums, pelēkas debesis, lietus un žļurkstoši
apavi.
Šodien pagājām garām stabiņam, kas norāda, ka līdz Santiago de
Compostela palikuši tikai 100 km. Ak jel, nekad nebūtu domājusi, ka attiecībā
uz iešanu 100 km liksies „tikai”, bet salīdzinot ar jau pieveikto attālumu, tas
nudien šķiet nu jau vairs tikai 100 km. Šajā sakarā gan uz takas sākās manāma
cilvēku plūsma – lai dabūtu sertifikātu par Camino noiešanu, jānoiet vismaz pēdējie
100 km. Tad nu te tagad arī saradušies tādi vieglās sertifikāta ieguves
tīkotāji.
Kad beidzot nonācām pilsētā, bijām tā noguruši no lietus un slapjajiem
apaviem, ka te arī izlēmām palikt. Lai kā nevienam no mums negribējās trešo
nakti pēc kārtas apmesties hostelī, bet ko padarīsi. Nepārtraukti līst, visi
lauki izmirkuši un lielākā daļa no tiem apjozti ar dzeloņdrātīm, teltī nebūtu
kur izžāvēt apavus... Eh...
Sākām meklēt naktsmītni. Iegājām vienā hotelī, kur sieviete mums
piedāvāja istabiņu par 30 eiro, teicām, ka tas mums par dārgu. Sieviete
iesaucās: „Āaa, jūs meklējat hosteli?”, un noveda mūs pagrabstāvā, kur bija
cita recepcija ar citu darbinieku un mūsu maciņiem draudzīgām cenām. Oo, šeit
bija koka divguļamās gultas, nevis metāla, kā tas ir bijis visur iepriekš. Arī
telpas izkārtojums bija patīkamāks un garantēja lielāku privātumu – gultas garenā
telpā bija izvietotas vienā rindā gar sienu.
Mmm, atkal siltas vakariņas!
Pēc vakariņām aizgājām uz veikalu iepirkt pārtiku rītdienai. Oho,
pilsēta šķita burtiski atdzīvojusies, pilna ar cilvēkiem!
 |
| 28. dienā noietais attālums: 22 km |
ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: maize, 2 olas, 2
bumbieri
Pusdienas: tuncis, 2 āboli,
zemesrieksti
Vakariņas: pasta ar šķinķi un
svaigā siera – tomātu konserva mērci
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru