No rīta Eric teica, ka ap plkst. 03:00 naktī apkārt teltij rušinājies
mežacūku bars. Oi, labi, ka es gulēju un to nedzirdēju! Bet nu nav jau arī
nekāds brīnums – bijām telti uzslējuši pašā ozolzīļu klājuma vidū...
Ak, uzsākot gājienu vērojām skaistu saullēktu pār laukiem un mežu
galiem... Bieži šāds prieks nesanāk, tomēr esam lieli guļavas.
 |
| Spānija, ceļā starp Rabanal del Camino un Molinaseca |
Šodien bija skaists pārgājiens kalnos – pats ceļš kā akmeņaina kalnu
taka (beidzot!!), visapkārt plaši skati uz mežiem klātiem kalniem, apkārt takai
īsām priedītēm klāti pauguri (nu jā, ēnu tik īsi koki nedod, tomēr zaļās krāsas
redzēšana nenoliedzami priecē), turklāt saule laiku pa laikam tinās mākoņos.
 |
| Spānija, ceļā starp Rabanal del Camino un Molinaseca |
Sasniedzām metāla krustu, pie kura liela daļa svētceļnieku atstāj
no mājām līdzi atnestu akmeni, tādejādi simboliski atbrīvojoties no grēkiem.
Krusts atrodas augstu, augstu staba galā, taču laika gaitā akmeņu kaudze pieaug
līdz pat krustam. Kad akmeņu kaudze ir kļuvusi pārāk milzīga, ar buldozeru to
aizšķūrē prom. Laikam jau to dara nesezonas laikā, citādi ticīgos ķertu trieka,
ko tādu redzot.
 |
| Spānija, Cruz de Ferro |
 |
| Spānija, ceļā starp Cruz de Ferro un Molinaseca |
 |
| Spānija, ceļā starp Cruz de Ferro un Molinaseca |
Vispār šodiena bija nudien jauka pārgājiena diena tikai... pēc metāla krusta
sākās kāpiens lejup. Parasti no fiziskā aspekta es vienmēr priecājos par
kāpienu lejup, taču ne šodien. Lejupkāpiena dēļ atkal iemetās neciešamā sāpe
kreisās kājas saitē. Un lielākā dienas daļa pēc metāla krusta bija viens
nebeidzams kāpiens lejup. Auč! Vilkos lēni kā gliemezis.
Pa ceļam redzējām vienu vīrieti, kurš Camino veica kopā ar savu suni.
Kāda lieliska ideja! Tu nejūties vientuļi, ir kāds, ar ko aprunāties, taču
ceļabiedrs tevi ar savām sarunām nenogurdina, turklāt ir daudz drošāka sajūta,
nekā ejot vienam. Man kaut kā radusies sajūta, ka iet šo ceļu vienam būtu
vērtīgāk, lai gan nenoliedzami – daudz grūtāk, savukārt Eric man nepiekrīt un
saka, ka iet vienam būtu vienkārši briesmīgi. Tomēr abi vienojāmies kopīgā
viedoklī, ka iešana divatā ar suni gan ir spīdoša doma.
Kad beidzot ieradāmies Molinaseca pilsētiņā, kura izrādījās lielāka,
nekā gaidījām, vispirms iegādājāmies pārtiku, bet tad devāmies meklēt
naktsmītni, kas izrādījās nebūt ne viegls uzdevums – lielākā daļa naktsmītņu
maksāja krietni virs 10 eiro vai arī jau bija aizņemtas. Devāmies cauri
pilsētai, līdz nokļuvām dzīvojamo ēku rajonā, kur atradām vairākas norādnes uz
lētām naktsmītnēm. Vispirms devāmies uz lētāko no tām. Tur mums prasīja: „Vai
jums ir rezervācija? Ja nē, tad brīvu vietu nav.’’. Jopcik, vai tad tas ir
pārgājiena garā – veikt rezervāciju naktsmītnēm??? Tas tikai kārtējo reizi
pierāda, cik visa šī reliģiskā padarīšana šeit ir virspusēja un viss ir
saistīts tikai ar naudu. Goda vārds, lai gan mana reliģija ir daba, skatoties
uz visiem tiem ceļiniekiem vecumā 50+, kas bruņojušies ar i-phoniem rezervē
naktsmājas un vakaros sēž internetā, ēd sātīgas maltītes restorānos, ik pa
laikam paņem dienu atpūtai, man šķiet, ka mūsu pārgājiens ir daudz autentiskāks
un vairāk pielīdzināms svētceļojumam nekā šo „kristiešu” ekskluzīvā pastaiga ar
visām ērtībām un modernās dzīves piedāvātajiem labumiem.
Kad devāmies laukā no šīs naktsmītnes, mums no muguras uzsauca viens
vīrietis, kurš ieteica doties uz municipālo naktsmītni (no kurām gan visu laiku
cītīgi izvairāmies) un norādīja virzienu. No tās puses jau nāca divas
japānietes un, ar rokām vicinoties, rādīja, ka vairāk brīvu vietu tur nav. Tā
nu gājām uz otru lētāko naktsmītni, kur beidzot tikām pie 11 eiro vērtām gultām
sešvietīgā istabiņā. Japānietes arī ienāca šajā hostelī, bet viņām pateica, ka
vairāk brīvu lēto vietu nav, ir vien dārgie viesnīcas numuriņi. Ak nē!
Pateicoties tieši viņām mēs netērējām savus spēkus dodoties uz municipālo hosteli,
bet tagad viņas palika bez lētajām vietām šeit, cik nelāgi.
Kad ienācām savā istabiņā, tur neviena nebija, lai gan somas bija
atstātas. Gribējām rindas kārtībā lietot dušu, bet atklājām, ka gaisma
nedarbojas ne vannasistabā, ne istabiņā. Tomēr iespraužot telefona lādētāju
vienā no kontaktiem, tur elektrība bija. Neko nesapratām. Lai gan Eric bija
ietinies vien dvielī, abi nokāpām lejā uz recepciju. Sākām sūdzēties, ka mūsu
istabiņā nav gaismas, bet... vīrietis pajautāja: „Jūs karti ievietojāt?”. Mēs
netikām gudri, par kādu karti viņš vispār runā?! Izrādījās, ka blakus galvenajam
slēdzim, vietā, kur mirgoja sarkana lampiņa, bija jāievieto pie istabiņas
atslēgas piekabinātā karte. Ha, ha, ha, mēs sajutāmies tik ļoti, ļoti blondi!!
Bet kā gan mēs to vispār varējām zināt?? Kartes ielikšanai paredzētā vieta ar
sarkano gaismu vispār izskatījās pēc kaut kāda ugunsgrēka trauksmes signāla vai
tamlīdzīgi, tādu jau pat bail aiztikt, ka neiedarbinās kāda signalizācija.
Nebija arī nekāda uzraksta vai jebkādas citas norādes, ka mums tur būtu
jāievieto karte. Lai nu kā, pie gaismas tikām un nu varējām tikt arī pie duša.
Ohohoho, šitā duša arī bija varen smalka – ar dažādiem režīmiem un ūdens strūklas
ārā nākšanas līmeņiem. Reāla ūdens masāža. Tik lieliski!
 |
| Spānija, Molinaseca - viltīgā iekārta ar gaismas iedegšanu numuriņā |
 |
| Spānija, Molinaseca - viltīgā iekārta ar gaismas iedegšanu numuriņā |
 |
| Spānija, Molinaseca - "čigānu tabors" hostelī |
Ha, ha, ha, es smējos gandrīz vai gar zemi krizdama, kad Eric vannasistabā
rādīja uz bidē un prasīja, vai tā ir speciāla izlietne drēbju mazgāšanai!!!
Vakarā beidzot uzradās mūsu istabas biedri – vecs franču vīrs, meitene
no Austrijas un puisis no Argentīnas.
 |
| 23. dienā noietais attālums: 25,5 km |
ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: piens, musli
Pusdienas: sardīnes, maize, tomāti,
cepumi
Uzkodas: cepumi
Vakariņas: maize, svaigais
siers, piens, 1 tomāts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru