Agri no rīta pamodāmies, atstājām uz galda „paldies!” zīmīti un
devāmies turpināt stopēšanas piedzīvojumus. Rīts bija ļoooti auksts, priecājos,
ka nakts nebija jāpavada teltī. Stāvējām uz ielas un gaidījām garām braucošus
auto. Pēkšņi atvērās logs mums aiz muguras, kurā parādījās vecs vīrs un
prasīja, vai mēs runājam angliski. Izrādījās, ka viņš daļu savas dzīves pavadījis
Kanādā, tāpēc nu priecājās par iespēju ar diviem ceļotājiem aprunāties
angliski. Vecais onkulis teica: „Es dzīvoju šeit jau kādus 60 gadus, bet pirmo
reizi redzu, ka kāds cenšas stopēt pie maniem logiem. Mums tas ir jānosvin!!
Vai vēlaties kafiju?” Neticami! Tu centies stopēt, bet atveras logs un kāds tev
laipni piedāvā kafiju! Es kafiju nedzeru, tāpēc atteicos, bet Eric gan priecīgs
piekrita šim negaidītajam piedāvājumam. Nu, vai cilvēki nav lieliski??
 |
| Francija, starp Die un Lus la Croix Haute |
Nācās salt diezgan ilgi, jo lielākā daļa cilvēku devās mums nederīgā
virzienā. Beidzot uzradās viens puisis, kurš mūs aizveda līdz Glandage. Tā kā
joprojām bija auksts, nevis stāvējām uz vietas, bet sākām ar kājām doties mums
vajadzīgajā virzienā. Atkal uzradās tas pats čalis un aizveda mūs stipri tālāk.
 |
| Francija, starp Glandage un Lus la Croix Haute |
Tik skaists rudens! No Die ved visskaistākais ceļš, ko jebkad esmu
redzējusi! Ceļš, kurš ir fantastiski skaists jebkurā gadalaikā – dziļas aizas,
augsti kalni, upe un meži. Tiesa, cilvēkiem ar vājiem nerviem varbūt ne īpaši
piemērots ceļš. Bet skaists bez gala!
Beidzot uzradās viens vīrs, kurš mūs aizveda līdz mūsu mīļajai Lus la Croix dzelzceļa stacijai. Tiesa, šis brauciens bija mazliet dīvains – mašīnas sēdekļi klāti ar pūkainu dalmāciešu raksta audumu, pats vīrs tērpies dīvaina paskata leopardādas raksta tērpā ar rozā detaļām, bet galvenais, ka mums palīdzēja nokļūt tuvāk galamērķim.
Pie dzelzceļa stacijas izdevās nostopēt divus pensionārus, kas ar varen smalku mašīnu, skanot lieliskai mūzikai austrumu noskaņās, aizveda mūs līdz pat Vaunieres, par spīti tam, ka teicām, ka atlikušos 7 km pa mūsu ceļu varam veikt ar kājām, lai viņiem tur nav speciāli jābrauc. Ai, cik cilvēki ir izpalīdzīgi un laipni!!!
Neticami – bez kartes vai interneta bijām atstopējuši līdz Vaunieres!
Ak, vecais labais ciemats un mani mīļie kalni! Šeit nu Camino piedzīvojumiem tiek likts punkts. Camino noiets un Vaunieres esam atgriezušies.
Par turpmākajiem piedzīvojumiem varat lasīt blogā - http://solveigaspiedzivojumi.blogspot.com/
Beidzot uzradās viens vīrs, kurš mūs aizveda līdz mūsu mīļajai Lus la Croix dzelzceļa stacijai. Tiesa, šis brauciens bija mazliet dīvains – mašīnas sēdekļi klāti ar pūkainu dalmāciešu raksta audumu, pats vīrs tērpies dīvaina paskata leopardādas raksta tērpā ar rozā detaļām, bet galvenais, ka mums palīdzēja nokļūt tuvāk galamērķim.
Pie dzelzceļa stacijas izdevās nostopēt divus pensionārus, kas ar varen smalku mašīnu, skanot lieliskai mūzikai austrumu noskaņās, aizveda mūs līdz pat Vaunieres, par spīti tam, ka teicām, ka atlikušos 7 km pa mūsu ceļu varam veikt ar kājām, lai viņiem tur nav speciāli jābrauc. Ai, cik cilvēki ir izpalīdzīgi un laipni!!!
Neticami – bez kartes vai interneta bijām atstopējuši līdz Vaunieres!
Ak, vecais labais ciemats un mani mīļie kalni! Šeit nu Camino piedzīvojumiem tiek likts punkts. Camino noiets un Vaunieres esam atgriezušies.
Par turpmākajiem piedzīvojumiem varat lasīt blogā - http://solveigaspiedzivojumi.blogspot.com/
 |
| Francija, Vaunieres |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru