Paēdām brokastis un, spītējot lietum, devāmies uz pieturu, lai kāptu
autobusā atpakaļ uz Santiago de Compostela. Lai gan ieradāmies kādas 30 minūtes
pirms autobusa atiešanas laika, pietura jau bija stāvgrūdām pilna ar cilvēkiem.
Nonākuši Santiago de Compostela cerējām, ka ar autobusu jau šodien varēsim doties uz Franciju vai arī ideālā gadījumā uz Andoru (mums bija vēlme pirms atgriešanās Francijā apmeklēt šo pundurvalsti). Bet... sieviete autoostas info centrā teica (labi, ka runāja angliski!), ka autobusi uz Franciju kursē tikai otrdienās, ceturtdienās, sestdienās. Šodien ir svētdiena, lieliski! Pajautājām, kā varam nokļūt dzelzceļa stacijā un tikām pie pilsētas kartes.
Lai nokļūtu dzelzceļa stacijā, nācās aiziet bez maz vai uz otru pilsētas galu. Stacijas darbiniece angliski lāga nerunāja, bet kaut kā izdevās noskaidrot, ka tuvākais vilciens uz Franciju ir tikai rītdien, tas kursē līdz Spānijas – Francijas robežai, bet pēc tam nākošais galapunkts ir Paris, biļete maksā ap 90 EUR. Pff... Gribējām noskaidrot, vai varbūt jau šodien varam nokļūt uz kādu Francijas robežai (domu par Andoras apmeklējumu bijām jau atmetuši) relatīvi tuvu pilsētu. Bet valodu barjeras dēļ tas neizdevās. Izlēmām doties atpakaļ uz autoostu, lai šo pašu jautājumu attiecībā uz autobusiem noskaidrotu tur. Iepriekš par šādu opciju kaut kā nebijām aizdomājušies. Info centra sieviete mūs aizsūtīja uz kādas firmas lodziņu, kur sieviete teica, ka šodien plkst. 18:00 ir buss uz Pamplona. Sanāktu gaidīt kādas 5 stundas. Ierosināju mēģināt stopēšanu un, ja tas neizdosies, tad nākt atpakaļ uz autoostu un iegādāties biļetes uz šo busu. Aizgājām atpakaļ pie info centrā strādājošās sievietes, lai noskaidrotu, kuras šosejas ved mums nepieciešamajā virzienā. Viņa mums uzmeta šķību skatienu, bet pilsētas kartē parādīja divas mums derīgas šosejas. Pirms sākt mēģināt stopēt, aizgājām tuvējā pārtikas veikalā nopirkt ko ēdamu (brīnums, ka veikals svētdienā bija vaļā!!) un marķieri. Pēc tam devāmies uz šoseju. Papīra vai kartona mums nebija, tāpēc stopēšanas maršrutu ar nupat nopirkto CD marķieri (jo parastu marķieru veikalā nemaz nebija!!) uzrakstīju uz... tūristu paklājiņu ruļļa, he, he, he.
Nonākuši Santiago de Compostela cerējām, ka ar autobusu jau šodien varēsim doties uz Franciju vai arī ideālā gadījumā uz Andoru (mums bija vēlme pirms atgriešanās Francijā apmeklēt šo pundurvalsti). Bet... sieviete autoostas info centrā teica (labi, ka runāja angliski!), ka autobusi uz Franciju kursē tikai otrdienās, ceturtdienās, sestdienās. Šodien ir svētdiena, lieliski! Pajautājām, kā varam nokļūt dzelzceļa stacijā un tikām pie pilsētas kartes.
Lai nokļūtu dzelzceļa stacijā, nācās aiziet bez maz vai uz otru pilsētas galu. Stacijas darbiniece angliski lāga nerunāja, bet kaut kā izdevās noskaidrot, ka tuvākais vilciens uz Franciju ir tikai rītdien, tas kursē līdz Spānijas – Francijas robežai, bet pēc tam nākošais galapunkts ir Paris, biļete maksā ap 90 EUR. Pff... Gribējām noskaidrot, vai varbūt jau šodien varam nokļūt uz kādu Francijas robežai (domu par Andoras apmeklējumu bijām jau atmetuši) relatīvi tuvu pilsētu. Bet valodu barjeras dēļ tas neizdevās. Izlēmām doties atpakaļ uz autoostu, lai šo pašu jautājumu attiecībā uz autobusiem noskaidrotu tur. Iepriekš par šādu opciju kaut kā nebijām aizdomājušies. Info centra sieviete mūs aizsūtīja uz kādas firmas lodziņu, kur sieviete teica, ka šodien plkst. 18:00 ir buss uz Pamplona. Sanāktu gaidīt kādas 5 stundas. Ierosināju mēģināt stopēšanu un, ja tas neizdosies, tad nākt atpakaļ uz autoostu un iegādāties biļetes uz šo busu. Aizgājām atpakaļ pie info centrā strādājošās sievietes, lai noskaidrotu, kuras šosejas ved mums nepieciešamajā virzienā. Viņa mums uzmeta šķību skatienu, bet pilsētas kartē parādīja divas mums derīgas šosejas. Pirms sākt mēģināt stopēt, aizgājām tuvējā pārtikas veikalā nopirkt ko ēdamu (brīnums, ka veikals svētdienā bija vaļā!!) un marķieri. Pēc tam devāmies uz šoseju. Papīra vai kartona mums nebija, tāpēc stopēšanas maršrutu ar nupat nopirkto CD marķieri (jo parastu marķieru veikalā nemaz nebija!!) uzrakstīju uz... tūristu paklājiņu ruļļa, he, he, he.
 |
| Spānija, Santiago de Compostela |
Visi iepriekš bija teikuši, ka stopēšana Spānijā nestrādā, bet mēs cerējām
apgāzt šo mītu un pierādīt pretējo. Īpaši jau ņemot vērā to, ka tie paši
cilvēki bija teikuši, ka Spānijā ir ļoti lēti autobusi (šī rīta busa cena no
Finisterre uz Santiago de Compsotela gan vedināja domāt par ko citu); ka
kempingot Spānijā nav droši, jo ceļa malā esošas teltis mēdz apzagt (muļķības!),
kā arī policija pārbauda, lai nekur nebūtu nelegāla kempingošana (muļķības!).
Tā nu mums bija lielas cerības, ka cilvēku teiktais par stopēšanu Spānijā arī
būs vien kārtējās muļķības. Bet... pēc divu stundu stāvēšanas uz šosejas, kad
visi garāmbraucošie vai nu smējās par mums, vai nosodoši grozīja galvas, vai skatījās
ļoti dīvaini, vai pat grozīja pirkstu pie deniņiem (jopcik, kā tad tas būtu
jāsaprot?), secinājām, ka ar stopēšanu Spānijā kaut kas nudien nav lāga. Vai
tiešām stopēšana šai kultūrai liekas kaut kas nepieņemams? Bijām gana droši, ka
atrodamies uz pareizās šosejas pareizajā virzienā, arī vieta stopēšanai bija
laba – viegli pārredzama un ar iespēju mašīnām apstāties.
Vienā brīdī Eric izdomāja aizčāpot uz autoostas tualeti un pie reizes noskaidrot, līdz cikiem vispār strādā kase. Kad viņš atgriezās, teica, ka mūsu nolūkotais buss uz Pamplona jau ir izpārdots. Pff... Mēģinājām stopēšanu ar tuvāk esošas pilsētas uzrakstu, bet joprojām bez panākumiem. Netālu bija liels iepirkšanās centrs, izlēmām aiziet tur un nopirkt pārtiku. Par lielu pārsteigumu, vaļā bija ne tikai pārtikas veikals, bet visi veikali, tā nu paguvu nopirkt sev jaunus apavus, jo bez kājās esošajiem pārgājienu apaviem un sandelēm somā, ne šeit, ne Francijā citu apavu nebija. Pēc tam devāmies atpakaļ uz autoostu, jo iespējas nostopēt kādu mašīnu šķita līdzvērtīgas apaļai nullei. Noskaidrojām, ka rītdienas busa biļete uz Pamplona maksā ap 60 EUR. Un kur tad tie lētie Spānijas autobusi?? Turklāt ja mēs izbrauktu agri no rīta, Pamplona ierastos tikai nākamajā dienā. Tad jau pat dārgais vilciens uz Paris šķita daudz izdevīgāks variants. Izlēmām atrast hosteli un tad doties uz dzelzceļa staciju, lai iegādātos biļetes un būtu droši, ka rītdien tiešām tiekam prom no Spānijas. Pff, būtu šo visu zinājuši, būtu varējuši palikt Finisterre un izbaudīt okeānu.
Devāmies dzelzceļa stacijas virzienā, kas daļēji sakrita ar Camino maršrutu, tādejādi nodrošinot mums vislielākās cerības atrast kādu hosteli. Bet no hosteļiem ne miņas. Tā jau parasti – kad hosteļus nevajag, tie rēgojas uz katra stūra, kad tieši kādu hosteli meklē, tad nekur neredzi. Cītīgi skatījāmies apkārt uz visām pusēm, kad mūs uzrunāja veca sieviņa. Ar izteiksmīgiem žestiem un spāņu valodā viņa jautāja, vai meklējam naktsmājas, uz ko atbildējām apstiprinoši. Viņa turpināja runāt spāniski un rādīja mums vienu virzienu. Īsti nesapratām, kur jāiet, bet sekojām viņas norādītajam virzienam. Nonācām divu ielu krustojumā un nezinājām, kur doties, tāpēc piestājām un uzmetām acis visapkārt, cerībā ieraudzīt kādas norādes uz hosteli. Kamēr mēs tā stāvējām un brīnījāmies, tantuks atkal uzradās un sāka kaut ko spāniski skaidrot. Tad izvilka savu vizītkarti (oho, nekad nebūtu gaidījusi, ka šādai vecai sieviņai ir vizītkarte!) un žestikulēja virzienu. Sapratām, ka mums viņai jāseko. Tuvojāmies trīszvaigžņu viesnīcai, bet par laimi pagājām tai garām. Drīz vien iegriezāmies vienā šaurā un patumšā ieliņā. Abi saskatījāmies un sačukstējāmies, vai maz tiešām tantuks grib, lai viņai sekojam? Varbūt tante domā, ka izstāstīja mums virzienu un mēs jau sen esam prom; pagriezīsies, ieraudzīs mūs aiz muguras un traki pārbīsies, ka mēs viņu izsekojam, dabūs vēl sirdstrieku. Nudien nesapratām, ko darīt. Pēc brīža tantiņa pagriezās un, cik nopratām, teica, ka tūlīt, tūlīt jau būsim klāt. Ahā, tātad mums nudien viņai bija jāseko. Vismaz tik daudz skaidrs, lai gan situācija joprojām tāda visnotaļ dīvaina. Lūkojos pēc kādas nebūt izkārtnes ar naktsmāju piedāvājumu, bet nekā. Dīvaini. Pēkšņi tantuks apstājās un sāka slēgt vaļā viena nama durvis. No naktsmāju izkārtnes joprojām nebija ne miņas. Jopcik, ko nu?? Es jau iztēlojos kādu milzīgu tēvaini stāvam kāpņu telpā ar rungu rokā, kurš tūlīt, tūlīt iezvels mums pa galvu un aplaupīs. Laikam bērnībā vajadzēja mazāks Agatas Kristi romānus lasīt, he, he. Īstenībā nekas ļauns nenotika, gluži otrādi – nokļuvām ļoti jaukā apartamentā – trīs numuriņi ar kopīgu virtuvi un dušu, viss tīrs un kārtīgs. Cena 15 EUR no personas. Bijām noguruši no pilsētas un izlēmām palikt. Es Eric izstāstīju par savu iztēles ainu ar ļauno tēvaini, Eric teica, ka viņš īstenībā arī bija iztēlojies ko līdzīgu. Es nosmējos – ak tad tāpēc tu mani kāpņutelpā iesūtīji pirmo? Ak, šie bailīgie čaļi.
Eric smējās, ka tantuks tikai izskatās tāds trausls un vārgs, bet īstenībā ir īsta biznesa vecene, ko kaimiņi ienīst, jo viņai bizness iet no rokas. Ha, ha, kas zina, bet katrā ziņā tikām pie jaukas naktsmītnes. Uzjautrinājāmies, ka šis tādas airbnb.com variants, tikai nevis internetā, bet uz ielas.
Pēc iekārtošanās istabiņā devāmies uz dzelzceļa staciju un centāmies noskaidrot, vai ir kāda iespēja nopirkt biļeti nevis līdz Paris, bet kādai tuvākai pilsētai. Beigu galā dabūjām biļetes līdz Spānijas - Francijas robežai par 47,8 EUR. Vilciens aties plkst. 10:00 no rīta, bet galā būsim tikai 21:00. Lētāk un ātrāk nekā braukšana ar autobusu. Te tev nu bija „lētie” Spānijas autobusi un „dārgie” Spānijas vilcieni.
Ejot pāri Spānijai ar kājām, nevarēja just, cik lielu distanci esam nogājuši, bet tagad, kad cenšamies tikt atpakaļ, tikai saprotam, cik gan īstenībā tālu esam aizkūlušies. Mūs sagaida 11 stundas vilcienā tikai, lai tiktu līdz robežai, ak šausmas!
Šodienaas neveiksmīgā stopēšana lika aizdomāties par kādu spāņu kultūras aspektu. Kad spāņi grib nopelnīt – tad jā, piedāvā naktsmītnes, cenšas ko pārdot, un visādi citādi mēģina no tevis izvilināt naudu it kā „palīdzot” un esot ļoti „atvērti”. Kad mēs stāvējām ceļa malā un nudien cerējām uz „atvērto” un „izpalīdzīgo” tautu – no atvērtības un ne miņas. Ehh, pasaulē viss griežas tikai ap naudu.
Tik šausmīgi būt iesprūdušam kādā valstī, turklāt pilsētā. Iešana bija tik vienkārša, bet šitā trakā šodienas skraidīšana turpu-šurpu-turpu-šurpu no autoostas uz dzelzceļa staciju, cenšanās atrast transporta līdzekli bez panākumiem, cilvēku ņirboņa, lielveikals, ... Aiiiiii!!! Gribas atpakaļ pie dabas mierā un klusumā.
Vienā brīdī Eric izdomāja aizčāpot uz autoostas tualeti un pie reizes noskaidrot, līdz cikiem vispār strādā kase. Kad viņš atgriezās, teica, ka mūsu nolūkotais buss uz Pamplona jau ir izpārdots. Pff... Mēģinājām stopēšanu ar tuvāk esošas pilsētas uzrakstu, bet joprojām bez panākumiem. Netālu bija liels iepirkšanās centrs, izlēmām aiziet tur un nopirkt pārtiku. Par lielu pārsteigumu, vaļā bija ne tikai pārtikas veikals, bet visi veikali, tā nu paguvu nopirkt sev jaunus apavus, jo bez kājās esošajiem pārgājienu apaviem un sandelēm somā, ne šeit, ne Francijā citu apavu nebija. Pēc tam devāmies atpakaļ uz autoostu, jo iespējas nostopēt kādu mašīnu šķita līdzvērtīgas apaļai nullei. Noskaidrojām, ka rītdienas busa biļete uz Pamplona maksā ap 60 EUR. Un kur tad tie lētie Spānijas autobusi?? Turklāt ja mēs izbrauktu agri no rīta, Pamplona ierastos tikai nākamajā dienā. Tad jau pat dārgais vilciens uz Paris šķita daudz izdevīgāks variants. Izlēmām atrast hosteli un tad doties uz dzelzceļa staciju, lai iegādātos biļetes un būtu droši, ka rītdien tiešām tiekam prom no Spānijas. Pff, būtu šo visu zinājuši, būtu varējuši palikt Finisterre un izbaudīt okeānu.
Devāmies dzelzceļa stacijas virzienā, kas daļēji sakrita ar Camino maršrutu, tādejādi nodrošinot mums vislielākās cerības atrast kādu hosteli. Bet no hosteļiem ne miņas. Tā jau parasti – kad hosteļus nevajag, tie rēgojas uz katra stūra, kad tieši kādu hosteli meklē, tad nekur neredzi. Cītīgi skatījāmies apkārt uz visām pusēm, kad mūs uzrunāja veca sieviņa. Ar izteiksmīgiem žestiem un spāņu valodā viņa jautāja, vai meklējam naktsmājas, uz ko atbildējām apstiprinoši. Viņa turpināja runāt spāniski un rādīja mums vienu virzienu. Īsti nesapratām, kur jāiet, bet sekojām viņas norādītajam virzienam. Nonācām divu ielu krustojumā un nezinājām, kur doties, tāpēc piestājām un uzmetām acis visapkārt, cerībā ieraudzīt kādas norādes uz hosteli. Kamēr mēs tā stāvējām un brīnījāmies, tantuks atkal uzradās un sāka kaut ko spāniski skaidrot. Tad izvilka savu vizītkarti (oho, nekad nebūtu gaidījusi, ka šādai vecai sieviņai ir vizītkarte!) un žestikulēja virzienu. Sapratām, ka mums viņai jāseko. Tuvojāmies trīszvaigžņu viesnīcai, bet par laimi pagājām tai garām. Drīz vien iegriezāmies vienā šaurā un patumšā ieliņā. Abi saskatījāmies un sačukstējāmies, vai maz tiešām tantuks grib, lai viņai sekojam? Varbūt tante domā, ka izstāstīja mums virzienu un mēs jau sen esam prom; pagriezīsies, ieraudzīs mūs aiz muguras un traki pārbīsies, ka mēs viņu izsekojam, dabūs vēl sirdstrieku. Nudien nesapratām, ko darīt. Pēc brīža tantiņa pagriezās un, cik nopratām, teica, ka tūlīt, tūlīt jau būsim klāt. Ahā, tātad mums nudien viņai bija jāseko. Vismaz tik daudz skaidrs, lai gan situācija joprojām tāda visnotaļ dīvaina. Lūkojos pēc kādas nebūt izkārtnes ar naktsmāju piedāvājumu, bet nekā. Dīvaini. Pēkšņi tantuks apstājās un sāka slēgt vaļā viena nama durvis. No naktsmāju izkārtnes joprojām nebija ne miņas. Jopcik, ko nu?? Es jau iztēlojos kādu milzīgu tēvaini stāvam kāpņu telpā ar rungu rokā, kurš tūlīt, tūlīt iezvels mums pa galvu un aplaupīs. Laikam bērnībā vajadzēja mazāks Agatas Kristi romānus lasīt, he, he. Īstenībā nekas ļauns nenotika, gluži otrādi – nokļuvām ļoti jaukā apartamentā – trīs numuriņi ar kopīgu virtuvi un dušu, viss tīrs un kārtīgs. Cena 15 EUR no personas. Bijām noguruši no pilsētas un izlēmām palikt. Es Eric izstāstīju par savu iztēles ainu ar ļauno tēvaini, Eric teica, ka viņš īstenībā arī bija iztēlojies ko līdzīgu. Es nosmējos – ak tad tāpēc tu mani kāpņutelpā iesūtīji pirmo? Ak, šie bailīgie čaļi.
Eric smējās, ka tantuks tikai izskatās tāds trausls un vārgs, bet īstenībā ir īsta biznesa vecene, ko kaimiņi ienīst, jo viņai bizness iet no rokas. Ha, ha, kas zina, bet katrā ziņā tikām pie jaukas naktsmītnes. Uzjautrinājāmies, ka šis tādas airbnb.com variants, tikai nevis internetā, bet uz ielas.
Pēc iekārtošanās istabiņā devāmies uz dzelzceļa staciju un centāmies noskaidrot, vai ir kāda iespēja nopirkt biļeti nevis līdz Paris, bet kādai tuvākai pilsētai. Beigu galā dabūjām biļetes līdz Spānijas - Francijas robežai par 47,8 EUR. Vilciens aties plkst. 10:00 no rīta, bet galā būsim tikai 21:00. Lētāk un ātrāk nekā braukšana ar autobusu. Te tev nu bija „lētie” Spānijas autobusi un „dārgie” Spānijas vilcieni.
Ejot pāri Spānijai ar kājām, nevarēja just, cik lielu distanci esam nogājuši, bet tagad, kad cenšamies tikt atpakaļ, tikai saprotam, cik gan īstenībā tālu esam aizkūlušies. Mūs sagaida 11 stundas vilcienā tikai, lai tiktu līdz robežai, ak šausmas!
Šodienaas neveiksmīgā stopēšana lika aizdomāties par kādu spāņu kultūras aspektu. Kad spāņi grib nopelnīt – tad jā, piedāvā naktsmītnes, cenšas ko pārdot, un visādi citādi mēģina no tevis izvilināt naudu it kā „palīdzot” un esot ļoti „atvērti”. Kad mēs stāvējām ceļa malā un nudien cerējām uz „atvērto” un „izpalīdzīgo” tautu – no atvērtības un ne miņas. Ehh, pasaulē viss griežas tikai ap naudu.
Tik šausmīgi būt iesprūdušam kādā valstī, turklāt pilsētā. Iešana bija tik vienkārša, bet šitā trakā šodienas skraidīšana turpu-šurpu-turpu-šurpu no autoostas uz dzelzceļa staciju, cenšanās atrast transporta līdzekli bez panākumiem, cilvēku ņirboņa, lielveikals, ... Aiiiiii!!! Gribas atpakaļ pie dabas mierā un klusumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru