Vilcienā uz 11 stundām, ak jel!!!
Protams, ir dikti jauki atpūsties no mūsdienu tehnoloģijām, būt bez i-phoniem
un tamlīdzīgām muļķībām, bet jāatzīst, ka dažkārt šādas ierīces var būt arī
noderīgas. Bez tehnoloģijām dažkārt esi pilnīgā informācijas vakuumā. Piemēram,
šobrīd mums nebija ne mazākās nojausmas, cik tuvu Francijas robežai šovakar
izkāpsim no vilciena un kurā virzienā mums rītdien jāstopē. Interneta esamība
katrā ziņā atvieglo dzīvi, bet atņem piedzīvojumu garšu. Lai gan tas nebūt
vienmēr ir viegli, tomēr ceļošanai bez interneta piemīt daudz lielāka
piedzīvojumu klātesamība, pateicoties notiekošā nenoteiktībai un
neparedzamībai. He, he, mazliet dīvaini
sēdēt vilcienā uz 11 stundām un īsti nezināt galamērķi. Pārsteigums!
Vilcienā varēja lieliski novērot jau iepriekš pamanīto – ir grūti
saprast, kad spāņi ir dusmīgi viens uz otru, bet kad vienkārši runā ļoti
ekspresīvi. Lai nu kā tur būtu, bet valoda ir ļoti skanīga un dziedoša!
Jauki, ka arī braucot ar vilcienu varējām izsekot Spānijas daudzveidībai
– no džungļiem apaugušiem kalniem līdz tuksnesīgi bezgalīgiem plašumiem.
Sēžot vilcienā laiks, kad čāpojām pāri Spānijai paši ar savā kājiņām,
liekas esam jau tālā pagātnē, lai gan tas bija tikai dažas dienas atpakaļ.
Tā kā mums nebija ne mazākās saprašanas, kur atrodas vilciena galamērķis,
aizsūtīju sms brālim ar lūgumu apskatīties, cik tuvu Francijas robežai atrodas
Spānijas ciemats Hendaye un kāds no turienes būtu labākais stopēšanas maršruts
uz Vaunieres. Par atbildi bija jāsmejas – izrādījās, ka Hendaye atrodas jau
Francijas pusē pašā Atlantijas okeāna krastā un nebūt nav ciems, bet gan
pieklājīga izmēra pilsēta. Ha, ha, tā lūk ir, kad ceļo bez pieejas internetam
un bez Eiropas kartes somā. Bet redz – vienmēr visu var uzzināt arī kādā citā
veidā.
Vilciens pāris stacijās iesprūda uz ilgāku laiku, tā nu beigu galā tajā
pavadījām veselas 12 stundas. Kad izkāpām ārā, gluži vai varējām sasmaržot
okeānu pat stāvot uz stacijas perona. Stacijā bija pilsētas plāns pat ar
iezīmētiem kempingiem. Pārfočēju plānu un devāmies uz tuvāko no kempingiem,
cerībā, ka tumsa aizsegā varēsim pa kluso tur iešmaukt. Par spīti lietainajai
dienai (gandrīz visas 12 vilcienā pavadītās stundas aiz loga lija!), gaiss bija
silts. Kad beidzot sasniedzām kempingu, sapratām, ka tas ir paredzēts vien
treileriem. Īsti negribējās staigāt pa naksnīgo pilsētu un meklēt citu kempingu
bez garantijas tajā iešmaukt. Netālu no treileru kempinga pamanījām nelielu
ieplaku ar dīķi, zaļu zālīti un kokiem, kas bija gana labi nomaskēta no
apkārtnes. Tuvējās mājās skaļi sāka riet suņi, bet, par laimi, neviena nemanīti,
mēs nokāpām lejā ieplakā un dubļos uzcēlām telti. Mūs māca bažas, ka dubļu un
slapjās zāles dēļ šī būs mitra un drēgna nakts, bet citu variantu īsti nebija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru