Šonakt pamodos no trokšņa, ka pavisam netālu kāds dzīvnieks/-i bradā pa
mežu, skaļi brakšķinot zarus. Ak, mazlietiņ baisi!! Gribēju modināt Eric, bet
padomāju, ka nav vērts, jo ko gan viņš var izdarīt. Cerēju, ka nav nekāds
lielais zvērs un telti nesabradās. Par laimi pēc kāda brīža troksnis norima.
Uff... Pēc tam gan nebija nemaz tik viegli iemigt. Tad atkal sākās baigais
vējš. Nu cerēju, ka teltij virsū neuzkritīs kāds zars, jo ceļot telti skaidrā
bezvēja laikā par šādu krasu laikapstākļu maiņu kaut kā nebijām iedomājušies.
No rīta pamodos dzirdot lietus pakšķoņu uz telts. Kamēr izlīdām no
telts, lietus pārgāja. Ceļu atkal uzsākām ap plkst. 9.00, pirms tam
iebrokastojot maizi, sieru un rozīnes. Piligrimu diēta.
No rīta bija patīkami vēss, bet vēlāk gaiss palika smags un mitrs.
Pa ceļam iepazināmies ar vienu pusmūža kanādiešu pāri.
Vienā ciematā atradām „supermarket”, kas izskatījās kā iekārtots
privātmājā un bez īpaši plaša produktu klāsta, bet kaut kas ēdams bija
jānopērk. Citā ciematā atradām jauku soliņu piknikam, paēdām pusdienas un
devāmies uz veikalu, lai nopirktu pārtiku vakariņām, bet atkal jau – veikaliņš mazs
un nekā prātīga tur nav. Ha, ha, pirmajā dienā St. Jean Pied de Port sūdzējāmies,
ka veikalā nekā nav, bet... salīdzinot ar šitiem mazajiem ūķiem, tā bija īsta
ēdienu paradīze.
Izgājuši laukā no veikala, atkal satikām šodien iepazīto kanādiešu
pāri. Viņi mūs uzcienāja ar jogurtu, piedāvāja arī šķiņķi un čipsus, es no tiem
gan atteicos, bet Eric, rīma būdams, iespēju paēst nelaida gar degunu. Pēc tam
kādu gabaliņu gājām kopā ar viņiem, bet tā kā viņi vēlējās uzkavēties pie viena
ūdenskrituma, bet mēs gribējām doties tālāk, mūsu ceļi šķīrās.
Pēc kāda laika nokļuvām nosacītā pludmalē pie upes, kas gan bija dikti
sekla, bet mēs izlēmām izmantot iespēju nopeldēties. Tā kā citi ceļinieki ap šo
laiku jau bija satupuši hosteļos, uz maiņām vēsā mierā varējām plunčāties pa
pliko. Aiiiii, cik jauki iegremdēties ūdenī!!! Nenāca par skādi izmazgāt arī
kādu drēbju kārtu (nu gluži kā senās dienās – upē mazgāt drēbes), ko pēc tam
uzkāru žūšanai uz somas un izskatījos kā tāds čigāns.
Pēc peldes domāju, ka tas gan būtu izaicinājums un autentiska pieredze –
veikt Camino de Santiago guļot tikai teltī un mazgājoties vienīgi upēs un ūdens
ņemšanas strūklakās.Mans ceļabiedrs gan noteikti kam tādam nepiekristu.
Vispār sāku domāt, ka lai gan neesam reliģiozi, piedzīvojam daudz
īstenāku Camino – nesam smagas somas ar visu iedzīvi uz pleciem, nakšņojam laukā
un iztiekam ar pārtikas minimumu, kamēr tajā pašā laikā lielākā daļa reliģiozo
svētceļnieku ap plkst. 15.00 samūk hosteļos un viesnīcās, ietur maltītes
restorānos, ik dienas nomaina savu facebook.
com statusu un, jā, daudzi no viņiem pat savas somas nosūta uz nākamo ciemu
ar taksi. Mūsu Camino ir daudz īstāks un patiesāks. Šādi tu saproti, cik gan
maz īstenībā cilvēkam vajag un spēj novērtēt pavisam vienkāršas lietas.
Piemēram, tu sāc novērtēt līdzenu laukumu telts uzcelšanai. Eric smējās, ka pēc
šitā gājiena pat viņam taisna un gluda grīda liksies kā baigā ekstra.
Vakarā palikām upes krastā nost no ceļa. Tiesa, pati upe gluži nebija
sasniedzama aizaugušā un stāvā krasta dēļ, bet telts bija labi nomaskēta, kas
mums, nelegālajiem kempingotājiem, bija īpaši svarīgi.
 |
| Spānija, ceļā no Espinal uz Pamplona |
 |
| Spānija, ceļā no Espinal uz Pamplona |
 |
| Spānija, ceļā no Espinal uz Pamplona |
 |
| Spānija, ceļā no Espinal uz Pamplona |
 |
| Spānija, ceļā no Espinal uz Pamplona |
 |
| Spānija, ceļā no Espinal uz Pamplona |
 |
| 3. dienā noietais attālums: 26 km |
Brokastis: Maize, siers, rozīnes
Pusdienas: 1 maizes klaips, 1 kārba svaigā siera
Uzkodas: Kazenes
Vakariņas: 1 maizes klaips, 1 tomāts, siers
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru