No rīta bija sasodīti
grūti izlīst no telts, jo pat iekšā guļammaisā bija pavēsi. Brrrr!!! Kamēr
paēdām brokastis, sakrāmējām somas, novācām telti, bija jau ap plkst. 10:00.
Ups!
Saulē bija karsti, bet ēnā – gana vēsi.
Pēc neskaitāmajiem tīrumiem un ciematiem, bija dikti patīkami, ka šodien kāda daļa ceļa veda cauri mežam. Šeit viņiem ir tāds ļoti, ļoti dīvains ozolu paveids – mazas lapas, daudzi un līkumaini zari, kā rezultātā ozoli izskatās vairāk kā krūmi nevis koki.
Saulē bija karsti, bet ēnā – gana vēsi.
Pēc neskaitāmajiem tīrumiem un ciematiem, bija dikti patīkami, ka šodien kāda daļa ceļa veda cauri mežam. Šeit viņiem ir tāds ļoti, ļoti dīvains ozolu paveids – mazas lapas, daudzi un līkumaini zari, kā rezultātā ozoli izskatās vairāk kā krūmi nevis koki.
 |
| Spānija, ceļā starp Belorado un San Juan de Ortega |
Sasniedzām plānoto šīs
dienas galamērķi, bet normāla ciema vietā, tas izrādījās sastāvam vien no pāris
ēkām un hosteļa, kas iekārtots milzīgā klostera ēkā. Šajā „ciemā” nebija pat ne
mazākā pārtikas veikala, bet mūsu somās nekas vairāk par auzu pārslām pāri
palicis nebija. Turklāt – mums negribējās gulēt milzīgā telpā ar n-tajiem
ceļiniekiem. Tā nu devāmies tālāk.
Nākošais ciems bija kārtējais izmirušais ciemats. Iegājām vienā hostelī, bet nebija neviena darbinieka. Atradām zīmīti, ka recepcija atrodas citā ēkā. Aizgājām tur, bet zem hosteļa uzraksta esošās durvīs atradās privāta virtuve, savukārt blakus durvis bija ciet. Hmm... Pēc brīža pamanījām norādi uz mājas otru fasādi. Aizgājām ap stūri un beidzot uzgājām recepciju. Tikām pie naktsmājām, kas katram no mums izmaksāja tikai 5 eur, nav slikti. Prasījām, kur šeit varam atrast kādu veikalu un darbinieks mums teica, ka te pat tuvumā ir viens „mini market”, bet mazliet tālāk ir viens „mini mini market”. Tas neizklausījās daudzsološi, ņemot vērā, ka par „super market” viņi sauc to, kas mums abiem izskatās pēc riktīgākā „mini market”. Bail pat iedomāties, kāds tad izskatās „mini mini market” pēc spāņu standartiem! Abi veikaliņi bija nudien niecīgi, bet ko padarīsi... Ai, kā man nepatīk šitās mazās bodes, kur cenas produktiem nemaz nav pieliktas... Pārdevējs var paprasīt, kādu summu vien grib, jo mums jau citas izvēles iespējas tāpat nav. Es gan nesaprotu, kāpēc visos ciemos ir vairāk bāru un kafejnīcu nekā pārtikas veikalu.
Piesēdām pie galdiņa un paēdām vakariņas, bet tad devāmies uz savu istabiņu, kur pa šo laiku bija uzradušies divi apmēram 50 – 60 gadus veci brāļi no Amerikas. Viņi bija varen jestra kompānija, kas mums laipni dalīja visādus ieteikumus sakarā ar kempingošanu un pārgājieniem. Man vislabāk patika viņu ieteikums uzreiz pēc apstāšanās apēst ko saldu, lai cukura līmenis asinīs paceltos un nesāktu salt, un tikai tad ķerties klāt telts celšanai. Ha, ha, ha, kā būtu ar cepumu diētu? Tāpat viņi ieteica ēst sardīnes, kas ir bagātīgs proteīnu avots, bet dienu no dienas ejot un ejot, tieši proteīni ir tas, ko mums vajag. Šī iemesla dēļ viņus savā starpā sākām saukt „sardine brothers”. Nu baigi foršā kompānija istabiņā mums šonakt patrāpījusies!! Varējām gan kārtīgi izsmieties, gan uzklausīt vērtīgus padomus. Man radies iespaids, ka visi amerikāņi ir daudz lielāki „outdoors” cilvēki nekā eiropieši. Amerikāņiem doties pārgājienos un kempinot ir pašsaprotama lieta, kamēr eiropieši dod priekšroku mākslas muzeju un kafejnīcu apmeklēšanai.
Nākošais ciems bija kārtējais izmirušais ciemats. Iegājām vienā hostelī, bet nebija neviena darbinieka. Atradām zīmīti, ka recepcija atrodas citā ēkā. Aizgājām tur, bet zem hosteļa uzraksta esošās durvīs atradās privāta virtuve, savukārt blakus durvis bija ciet. Hmm... Pēc brīža pamanījām norādi uz mājas otru fasādi. Aizgājām ap stūri un beidzot uzgājām recepciju. Tikām pie naktsmājām, kas katram no mums izmaksāja tikai 5 eur, nav slikti. Prasījām, kur šeit varam atrast kādu veikalu un darbinieks mums teica, ka te pat tuvumā ir viens „mini market”, bet mazliet tālāk ir viens „mini mini market”. Tas neizklausījās daudzsološi, ņemot vērā, ka par „super market” viņi sauc to, kas mums abiem izskatās pēc riktīgākā „mini market”. Bail pat iedomāties, kāds tad izskatās „mini mini market” pēc spāņu standartiem! Abi veikaliņi bija nudien niecīgi, bet ko padarīsi... Ai, kā man nepatīk šitās mazās bodes, kur cenas produktiem nemaz nav pieliktas... Pārdevējs var paprasīt, kādu summu vien grib, jo mums jau citas izvēles iespējas tāpat nav. Es gan nesaprotu, kāpēc visos ciemos ir vairāk bāru un kafejnīcu nekā pārtikas veikalu.
Piesēdām pie galdiņa un paēdām vakariņas, bet tad devāmies uz savu istabiņu, kur pa šo laiku bija uzradušies divi apmēram 50 – 60 gadus veci brāļi no Amerikas. Viņi bija varen jestra kompānija, kas mums laipni dalīja visādus ieteikumus sakarā ar kempingošanu un pārgājieniem. Man vislabāk patika viņu ieteikums uzreiz pēc apstāšanās apēst ko saldu, lai cukura līmenis asinīs paceltos un nesāktu salt, un tikai tad ķerties klāt telts celšanai. Ha, ha, ha, kā būtu ar cepumu diētu? Tāpat viņi ieteica ēst sardīnes, kas ir bagātīgs proteīnu avots, bet dienu no dienas ejot un ejot, tieši proteīni ir tas, ko mums vajag. Šī iemesla dēļ viņus savā starpā sākām saukt „sardine brothers”. Nu baigi foršā kompānija istabiņā mums šonakt patrāpījusies!! Varējām gan kārtīgi izsmieties, gan uzklausīt vērtīgus padomus. Man radies iespaids, ka visi amerikāņi ir daudz lielāki „outdoors” cilvēki nekā eiropieši. Amerikāņiem doties pārgājienos un kempinot ir pašsaprotama lieta, kamēr eiropieši dod priekšroku mākslas muzeju un kafejnīcu apmeklēšanai.
 |
| Spānija, aiz San Juan de Ortega |
 |
| 11. dienā noietais maršruts: 28 km |
ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: maize, svaigais siers
Brokastis: maize, svaigais siers
Pusdienas: maize, 3 tomāti, 1
gurķis
Vakariņas: konservētas lēcas, 2 empanadas
Vakariņas: konservētas lēcas, 2 empanadas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru