Camino de Santiago. No St. Jean Pied de Port līdz Finisterre. 852 km: 2015. gada 19. septembris. 12. diena

Cik gan ļoti dzīvošana teltī ļauj novērtēt palikšanu hostelī! Man nudien patīk dzīvot pie dabas krūts, bet, ja katru dienu šajos tuksnesīgajos laukos jāsatraucas, vai vispār būs vieta, kur uzsliet telti, tad diez kas nav. Pēc dzīvošanas teltī pat visnecilākā hosteļa istabiņa ar čīkstošām gultām liekas kā pils. Bet vienalga – teltī jaukāk. Kārtīgi izgulējušies, devāmies laukā. Eric radās ideja iebrokastot kafejnīcā, jo mums lāga nekādas pārtikas vairs nebija, bet ciema veikaliņi bija nežēlīgi dārgi. Citā hostelī uzgājām brokastu vietu, kur amerikānis pasūtīja olas ar šķiņķi, bet es – kaut ko tipiski spānisku, nezinu nosaukumu. Ak, tik jauki pēc 12 dienām beidzot apēst ko siltu, ņammm....

Pēc siltām brokastīm (šitāda ekstra!!!) devāmies ceļā. Pamanījām norādi uz arheoloģisko izrakumu vietu un muzeju. Uz zīmes gan nebija norādīts attālums, cik tālu jāiet, bet izlēmām izmēģināt laimi muzeja atrašanā, īpaši, ņemot vērā, ka arheoloģisko izrakumu vieta iekļauta UNESCO sarakstā. Lai sasniegtu muzeju, nemaz tik tālu nebija jāiet. Diemžēl atklājās, ka arheoloģisko izrakumu vietu iespējams apmeklēt vienīgi ar rezervāciju gida pavadībā, bet mēs varējām izpētīt tikai muzeju, bet vismaz bez maksas – arī labi. Tas izrādījās varen interesants muzejs par aizvēsturi, kurā daudzas lietas varēja apčamdīt un izmēģināt darbībā, piemēram, senos rakstāmrīkus, senos urbjus un citus štrumentus. Man ļoti patika muzeja dizains – fabrikas tipa ēka ar betona sienām, moderni soliņi un planšetes ar koka stiprinājumiem un burtiem. Lakonisks dizains, kas atstāj profesionālu iespaidu un netraucē uztvert informāciju. Perfekts kontrasts starp mūsdienīgo dizainu un senajiem eksponātiem. Šāda dizaina muzejos ir telpa informācijai un domas lidojumam. Kopā ar mums muzejā bija viens spāņu piligrims, kurš jautāja viņu ik pa laikam nofočēt, bet citādi nešķita, ka piligrimi šo muzeju diži apmeklētu, žēl, ka tā, no muzejs nudien labs.

Spānija, Atapuerca - Centro de Arqueologia Experimental

Pēc muzeja turpinājām ceļu, cepinot karstai saulei.

Spānija, ceļā starp Atapuerca un Burgos

Spānija, ceļā starp Atapuerca un Burgos - jā, arī šādas var izskatīties virziena norādes uz Camino

Spānija, ceļā starp Atapuerca un Burgos

Šodien lielākā daļa ceļa veda gar šosejas malu. Briesmīgi garlaicīgi. Ne mazākās ēnas, tikai mašīnas, mašīnas, mašīnas, pfff... Pēc tam gar šoseju ilgu laiku bija iežogota teritorija, pēc kuras sākās ciemats. Ciemata sākumā bija norāde, ka līdz šīs dienas galamērķim Burgos vēl jāiet 10 km. Ātri vien gan sapratām, ka tas nebija nekāds ciemats, bet Burgos sākumrajons, un 10 km ir jāiet līdz pilsētas centram!! Pēc „ciemata” sākās rūpnieciskais rajons ar dažādas tehnikas veikaliem un tamlīdzīgi. Šausmas!!! Tik briesmīgi iet 10 km iekšā pilsētā!!! Uz gājēju pārejas mums pievienojās viens ceļinieks no Austrijas. Man par lielu brīnumu, viņš teica, ka ir bijis Rīgā! Kāds pārsteigums! Parasti neviens nezina, kur Latvija atrodas, dažkārt cilvēki pat nezina, ka „Latvija” ir kādas valsts nosaukums. Uzzinājām, ka arī viņš pārsvarā nakšņo teltī. Rūpnieciskais rajons bija nežēlīgi garš. Iegājām pirmajā lielveikalā un tur atdalījāmies no austrieša. Pēc tam turpinājām ceļu cauri nabadzīga paskata dzīvojamam rajonam. Tik nogurdinoši soļot cauri pilsētai n-tos kilometrus karstā saulē ar tracinošiem pilsētas trokšņiem un ņudzoņu. Iztēlojaties pārgājienu Rīgā pa Brīvības ielu Matīsa tirgus rajonā... Šausmas, šausmas, šausmas. Beidzot sasniedzām vecpilsētu ar grandioza apjoma baznīcu. Apņēmīgi soļojām tālāk. Kad tikām laukā no centra, nonācām tādā kā mierīgā dzīvojamā rajonā. Ieraudzījām kokus un pļaviņu – hmm, vieta teltij? Galu galā mums nebija ne mazākās nojausmas – varbūt arī laukā no pilsētas būtu jāsoļo kādi 10 km, ko nu mums galīgi vairs negribējās darīt. Izlēmām palikt te. Cerējām, ka suņu īpašnieki nu tuvējām mājām, nākot vakara pastaigā, mūs neatradīs, he, he. Šitā nudien bija tāda maķenīt bomžošanās.