Pat īsti neatceros, kad man radās doma vienu dienu doties šajā ceļā,
bet iznākums ir šāds – es nudien dodos!!!
Neba reliģiozu iemeslu vadīta devos šajā ceļā, nē. Uz priekšu mani
virzīja piedzīvojumkāre, vēlme sevi izaicināt un pārbaudīt un mazs sapnītis
iepazīt Spāniju.
Vispār došanās Camino de Santiago ir tāds kā turpinājums/noslēgums
maniem EBD piedzīvojumiem Francijā, par kuriem varat lasīt manā blogā
solveigasebdpiedzivojumi.blogspot.com. Doma par tūlītēju atgriešanos Latvijā
pēc Alpu kalnos pavadīta gada likās biedējoša, tāpēc izlēmu, ka Camino de
Santiago varētu būt lielisks pārslēgšanās posms. Turklāt gribēju vienu dienu
doties šajā ceļā šā vai tā, šis škita īsti piemērots brīdis, jo patreiz man nav
nekādu saistību – ne studiju, ne darba. Pilnīga brīvība.
Kādu laiku domāju doties ceļā viena pati, tad pa vidu bija šādi tādi
notikumi ar ceļabiedru maiņu, bet beigu galā devos ceļā ar savu amerikāņu
„brāli” Eric, kurš kopā ar mani bija viens no brīvprātīgajiem mazajā Francijas
Alpu ciematiņā un ar kuru kopā pavadīju 11 mēnešus. Tā teikt – pārbaudīta
vērtība. Šis mums abiem būs tāds kā atvadīšanās pārgājiens, pirms Eric pamet
Eiropu. Tad nu lai lielais 852 km piedzīvojums sākas, aidā!
Ak, jā, vēl tikai gribu piebilst, ka mums ir plāns trīs naktis pavadīt
teltī, vienu nakti hostelī, trīs naktis teltī, vienu nakti hostelī, utt. Tad
jau redzēs, kā mums ar šī plāna izpildi veiksies.
Lai piedzīvojumi sākas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru