Ai, ai, ai, šitā nakts bija vēl aukstāka par iepriekšējo, kaut arī
gulēju tik biezi satuntulējusies, cik vien iespējams! Vismaz labi, ka pa nakti
meža zvēri ciemos neatnāca.
Visas pļavas manāmi apsarmojušas. Kad tuvākajā ciemā centos atvērt
lielo atkritumu konteineru, tā vāks bija AIZLEDOJIS ciet un atvērās ar ledus
krakšķēšanas troksni!!
Dienas pirmajā pusē ceļš veda augšup kalnā. Ak, tik skaisti kalni!!
Koku, krūmu un paparžu spēles brūnos, sarkanos un zaļos toņos. Saullēkta dūmakā
tītas zilas kalnu kores. Skatoties uz zaļajiem kalniem un sarmā tītajiem
laukiem, nemaz nešķita, ka esam Spānijā.
Saule visu laiku tinās mākoņos, tāpēc iešana bija patīkami vēsa. Brīžiem pat pārāk vēsa.
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo |
 |
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo |
 |
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo |
 |
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo |
Šodien redzējām vairākas tūristu grupas, kas kalnā tika uzvestas ar
autobusiem. Cilvēki, izkāpuši no braucamrīkiem, kārtīgi safočējās, mazliet
pasoļoja, sapirkās suvenīrus un – gatavs. Pfff, tūristi.
Otrā dienas daļa bija kāpiens lejup, par ko īpaši nepriecājos. Par
laimi, kāja sāka sāpēt tikai pavisam nedaudz.
Jau vakardien (īstenībā – līdz ar kalnu iestāšanos) novērojamas trīs
izmaiņas: 1) sarkanīgās mālu / smilšu mājas nomainījušas akmens mājas, būvētas no plakaniem akmeņiem; 2) mājas
ciematos ir izkliedētas, nevis sabūvētas vienā čupā; 3) cilvēki caurmērā
nodarbojas ar lauksaimniecību, bet tirdzniecībai un kafejnīcu biznesam lielu
vērību nepievērš. Patīkamas pārmaiņas. Beidzot tiešām varam redzēt strādājošus
zemniekus, nevis tikai slinkus pārdevējus, kas sēž savu veikalu priekšā pilnīgi
izmirušos ciemos. Tiesa gan, no vienas puses ir jauki redzēt zemniekus, bet no
otras puses – kļūst grūtāk nopirkt pārtiku, jo veikali nu ir retums. Iepriekš
mūsu problēma bija nebeidzamā siesta, tagad – veikalu neesamība. Tā nu šodien
pēc brokastīm nākamo reizi ēdām tikai ap 17:00...
Oo, beidzot šodien uzzināju, kas ir tie foršie, zaļie bumbuļi ar
smalkajām adatām – saldie kastaņi! Nonācām pie vienas varen vecas un diženas
saldās kastaņas, kur blakus bija informatīvā plāksne, tā arī noskaidrojām, kas
tad ir šie kastaņveidīgie brīnumi.
 |
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo - ekstra apjomīga un veca saldā kastaņa |
 |
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo |
 |
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo |
 |
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo |
 |
| Spānija, ceļā no Vega de Valcarce un Alto de Poyo |
Ha, ha, šodien veikalā apsvēru cimdu iegādi. Nekad nebūtu domājusi, ka
Spānijā oktobra sākumā sākšu meklēt cimdus. Beigās gan nenopirku.
Nonācām Triacastela ciemā, kur gribējām atrast naktsmājas. Gājām iekšā
vienā, otrā, trešajā vietā, bet visas jau bija aizņemtas vai arī nejēdzīgi
dārgas. Uz ielas viens pāris mums teica: „Šeit ir pārāk daudz tūristu, un viss
ir pilns. Mēs ņemsim taksi un dosimies uz nākamo ciemu, ja gribat, varat mums
pievienoties, mēs izmaksāsim jums taksi!”. Nudien laipns un izpalīdzīgs
piedāvājums, bet, paldies, es neizmantošu transporta līdzekli!!! Ja es iekāptu
taksī, tad pēc tam nespētu uzskatīt, ka esmu nogājusi Camino. Tā taču būtu
vistīrākā šmaukšanās! Ja iet, tad iet. Ak, aizmirsu piebilst, ka šī nakts
īstenībā pēc mūsu telšu-hosteļu grafika būtu jāpavada teltī, bet, ņemot vērā,
cik nežēlīgi auksta bija iepriekšējā nakts un arī šī diena pieturējās auksta un
apmākusies, tad jau dienas pirmajā daļā vienojāmies, ka šonakt meklēsim kādas
siltas naktsmājas. Tā nu turpinājām meklēt apmešanās vietu. Vienā viesnīcā bija
brīva divvietīgā istabiņa par 30 eiro. Es teicu, ka 15 eiro par gultasvietu
nemaksāšu, tad jau labāk ar kājām došos uz nākamo ciemu vai arī gulēšu teltī.
Beigu galā atradām hosteli, kur katram bija jāmaksā vien 9 eiro. Tur pat bija
pieejami datori! Tiesa, par 30 min interneta bija jāmaksā 1 eiro, bet pēc trīs
nedēļu bez-interneta-diētas tas nešķita tik briesmīgi. Jauki dzīvot bez
interneta, bet laiku pa laikam tas tomēr sniedz kādu noderīgu informāciju.
Piemēram, šovakar uzzināju, ka Itālijā iepazītā poļu meitene Sylwia pārcēlusies
uz Warsaw, jo sākusi studēt. Varēšu mājupceļā uz Latviju viņu apciemot, juhūū!!
Vispār šis beigu galā izrādījās dikti jauks hostelis, kurā bija pat virtuve.
Beidzot siltas vakariņas, ņamm... Ja visur citur lielākoties ir daudz
amerikāņu, tad šeit bija milzīgs bars bulgāru (vai kā tamlīdzīga – viņi angliski
nerunāja, tāpēc nebija iespēju noskaidrot), viena āziete un mēs. Neierasti.
Katru reizi esot hostelī mazgāju visas drēbes. Man radusies sajūta, ka
esmu vienīgā, kas to dara ar rokām, visi pārējie maksā par veļasmašīnām. Ha,
ha, salīdzinot ar viņiem jūtos kā tāda Pelnrušķīte, bet kāda gan jēga tērēt
naudu par veļasmašīnu? Labāk nopērku saldējumu, hi, hi, hi.
 |
| 26. dienā noietais attālums: 34 km |
ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: 1l jogurta, maize
Pusdienas: maize, tuncis, 2
bumbieri
Vakariņas: pasta ar tomātu
mērci
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru