Brrrrrrrrrr!!!!! Vairākas reizes naktī pamodos no aukstuma. Parasti pēc
kādu 9 vai 10 stundu miega (nogurums dara savu), Eric mani no rītiem modina, bet
šorīt es biju pati pamodusies ļoti agri, jo bija pārāk auksts, lai gulētu.
Brokastu jogurts likās kā no ledusskapja izņemts. Drebinoties guļammaisā, es
sāku apsvērt telts sūtīšanu pa pastu uz Vaunieres un palikšanu hosteļos, ja
turpināsies šitik aukstas naktis. Protams, ceļabiedram par šīm pārdomām neko
neteicu, jo visticamāk viņš ar lielu prieku mani iestumtu tuvākajā pasta
nodaļā, he, he, he. Izlienot no telts visapkārt pamanījām sarmu. Pēc telts
novākšanas pirksti no aukstuma bija palikuši pagalam stīvi un nekustīgi. Rīts
iesākās ar skaistu saullēktu, vismaz kāds prieciņš pēc salšanas.
 |
| Spānija, ceļā starp Cacabelos un Vega de Valcarce |
 |
| Spānija, ceļā starp Cacabelos un Vega de Valcarce - Eric radošās izpausmes par tēmu "Ko sardīnes dara bundžā jeb SINGING FISH" |
Šodien ceļš vijās cauri ļoti skaistiem mežotiem pakalniem. Taka veda
gar šosejas malu, taču šī šoseja bija ļoti maz noslogota, tāpēc par spīti
šosejas klātbūtnei izbaudījām skaisto un līkumaino ceļu. Koku krāsa periodiski
mainījās no pavasarzaļas līdz rudenīgi zeltainai. Lielākoties gar ceļu tecēja
upe, mmm, tik jauki iet upes čaloņas pavadībā! Eric teica, ka jūtas gandrīz vai
kā mājās – „zaļo kalnu” štatā Vermont.
Diena bija vēsa un vējaina, tomēr tas nāca par labu mūsu iešanas
tempam, bijām „SPEED” (līdz man atkal iemetās sāpe kājas saitē).
Kad bijām jau gala ciemā, piesēdām vienā āra kafejnīcā (Eric gribēja
iedzert kādu tasi kafijas). Pēc brīža ieradās vēl viena ceļiniece un man
spāniski kaut ko jautāja. Es viņai jautāju, vai viņa runā angliski. Bet viņa
sāka runāt... krieviski! Vēlāk atklājās, ka viņa ir no Baltkrievijas. Jāteic,
ka diezgan dīvaina iedoma Eiropas rietumu daļā sākt runāt krieviski, domājot,
ka kāds to sapratīs. Sieviete nebija īpaši laipna, tāpēc nekāda pļāpāšana īsti
neizvērtās. Kas zina, varbūt pārgurusi.
Pēc tam veikalā gribējām nopirkt pārtiku, jo somās palikuši vien
cepumi, bet, protams, mūsu „labākais draugs” – siesta! Turklāt kā jau tas
ierasts – veikala darba laiks uz durvīm nemaz nebija manāms. Izlēmām iet
sameklēt kempinga vietu, atstāt somas un tad nākt atpakaļ uz ciemata veikalu.
Sākām iet, bet tad apdomājām, ka varbūt tā nebūt nav prātīga doma – aiziet sazin
cik tālu un tad doties atpakaļ, tāpēc griezāmies riņķī un uzreiz devāmies
atpakaļ uz ciemu un apsēdāmies uz soliņa veikala priekšā. Kad beidzot veikals
tika atvērts, iepirkāmies un pēc tam devāmies ceļā meklēt vietu teltij.
Redzējām mīkstu un zaļu zālīti, bet tā kā ciemata tuvumā pēcpusdienā bijām
manījuši braukājam veselus 2 policijas auto, negribējām riskēt. Tālāk kokos
ieraudzījām vienu tiltiņu, kuru šķērsojot nonācām arī pie jauki mīkstas
zālītes, vien zem elektrolīnijām un ar mežacūku rakumiem. Šķiet, ka pa nakti
mums būs ciemiņi. Ja neņem vērā elektrolīniju un potenciālos nakts ciemiņus,
vieta bija gana jauka. Lai gan bija tikai ap plkst. 19:00, gaisa temperatūra
bija manāmi nokritusies. Šķiet, ka šis bija visaukstākais līdz šim piedzīvotais
vakars. Bail pat domāt, cik auksta būs nakts.
 |
| Spānija, Vega de Valcarce |
 |
| 25. dienā noietais attālums: 24 km |
ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: 1l jogurta, musli
Pusdienas: maize, sardīnes,
cepumi
Vakariņas: maize, tuncis, 1
bumbieris
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru