2015. gada 28. septembris. 21. diena

Uhhh, šī gan bija traka un pusgulēta nakts uz zāles ciņiem un ar lielceļa skaņām, turklāt pamodos ar joprojām sāpošām kāju saitēm.

Spānija, Villadangos del Paramo

Atkal jau lielākā daļa gājiena veda gar lielceļu. Pfff, visu nakti bija jāpiecieš automašīnu radītais troksnis un tagad dienas laikā arī... Un atkal jau tā saule!

Eric šodien nejutās īsti lāga, tāpēc viņam iedevu oglītes jeb kā viņš tās dēvē, balstoties uz manis radītajiem priekšstatiem par Latviju – „pūķu medicīnu”. Kad bijām nokļuvuši viena ciemata aptiekā, un viņš prasīja kādas nopietnākas zāles, aptiekāre (pārsteidzošā kārtā viņa runāja angliski!!!) iedeva gan zāles, gan izskaidroja, kādus produktus ieteicams lietot un kādus nē, un piekodināja dzert tikai veikalos nopērkamu ūdeni no pudelēm. Vietējie pie strūklaku ūdens esot pieraduši, bet mēs – ceļotāji, neesam pie tā pieraduši, tāpēc mums to nav ieteicams dzert. Ha, lai es maksātu par ūdeni, ja tas ir pieejams bez maksas? Nekā nebija! Turpināšu lietot strūklaku ūdeni un cerēšu, ka viss būs štokos. Galu galā jau 21 dienu esmu pavadījusi dzerot šo ūdeni un – nekāda vaina. Eric gan izlēma pāris turpmāko dienu laikā ūdeni pirkt. Aptiekā pie viena nopirkām arī „Voltaren” smēri kājām – varbūt palīdzēs pret saišu sāpēm.

Ai, katru reizi, kad jāiet uz leju – briesmīgas ciešanas kreisajai kājai. Arī izstaipot kājas nav iespējams kreisās kājas pēdu līdz galam kārtīgi izstiept vai atliekt atpakaļ, abos virzienos viens liels „auč!”.

Spāņiem dikti patīk apjozt savas teritorijas ar žogiem. Ekstrēmākie varianti – betona žogi ar stikla pudeļu šķembām augšpusē! Lai gan ja tā padomā, dzīvojot Camino tuvumā, es arī noteikti savam īpašumam apkārt apvilktu sētu...  

Līdz šim pilsētās daudzviet esam redzējuši ļoti neizprotamus grafiti ar padomjlaika sirpi un āmuru. Vietvietām blakus šim simbolam ir nosvītrota svastika. Ko viņi grib ar to pateikt? Ej nu sazin.

Telts vietu šovakar atradām viena zemes ceļa malā, noejot no lielā ceļa un šķērsojot nelielu tīrumu. Parasti tik vieglprātīgi ceļa malā un klajā cietā telti neceļam, bet šoreiz tas bija vienīgais puslīdz gludais un mīkstais pleķītis. Eric jau bija teltī, es vēl tikai grasījos līst iekšā, kad tālumā pamanīju veselu baru aitu nākam mūsu virzienā. Sasodīts!! Iemuku teltī. Domājām – ko nu? Skaidrs – kur ir liels bars aitu, noteikti ir arī aitu gans. Ja nu viņam mūsu ideja par telts celšanu ceļa malā galīgi nepatīk? Jāatgādina, ka šeit tas nav legāli. Eric teica, ka varbūt vajadzētu izlīst laukā no telts, gadījumā, ja aitu ganam rastos kādi iebildumi, lai varam izskaidrot, ka esam vien Camino ceļinieki un negrasāmies neko šeit piesārņot vai tamlīdzīgi. Es iebildu, ka diezin vai aitu gans runās angliski. Man daudz labāks variants šķita palikšana teltī, jo ja aitu gans ies garām un viņam nebūs diži lieli iebildumi par mūsu telti, diez vai viņš sāks celt traci un lauzties iekšā teltī, taču ja viņš kādu redzētu stāvam ārpus telts, tad gan varētu sākt kaut ko piekasīties. Tāpēc man prātīgāk likās noslēpties teltī. Sēdējām teltī un gaidījām. Bija gana biedējoši apmēram metra attālumā no telts dzirdēt milzīgā aitu bara kāju dipoņu! Ja nu viss aitu bars pēkšņi, nezināma iemesla vadīts, izdomātu nesties tieši telts virzienā? Sabradātu mūs, ka nemetas. Kāju dipoņa izklausījās kā spēcīga lietusgāze. Tas nu gan bija ļoti liels aitu bars! Pēc kāda laiciņa visas kājas aizdipināja tālumā, ufff... Nu varējām mierīgi likties uz auss!

Spānija, Villadangos del Paramo

21. dienā noietais attālums: 24 km

ĒDIENKARTE (2 personām)

Brokastis: olas, avokado, maize, cepumi

Pusdienas: svaigais siers, maize, cepumi

Vakariņas: sardīnes, maize, musli, cepumi