Lai gan gulējām hostelī, tomēr naktī pamodos no aukstuma un lūkojos pēc
sava guļammaisa. Visas drēbes no rītas bija tieši tikpat slapjas, cik slapjas
es tās pirms gulētiešanas izžāvu.
Plkst. 8:00 gribējām pamest hosteli, jo šodienai lieli plāni – sasniegt Santiago de Compostela, lai gan pēc oficiālā piligrimu ofisā izsniegtā grafika tam paredzētas vēl divarpus dienas. Mūsu hostelim ir izejas uz divām pusēm. Devāmies uz tām durvīm, pa kurām vakar ienācām, taču tur sliktā angļu valodā bija rakstīts, ka rīta agrumā izeja ir pa otrām durvīm. Drošības labad es paraustīju šīs durvis, bet tās nudien bija slēgtas. Eric pasmējās par mani un teica: „Ha, ha, tam ir paredzētas atslēgas!!”, pagrieza durvīs esošo atslēgu un izlaida mūs pagalmā. Nudien, atslēgu iepriekš nepamanīju. Taču pagalam vārti bija aizslēgti, bet atslēgas nebija. Eh, tad jau tiešām jāiet laukā pa otrām durvīm. Gribējām tikt atpakaļ hostelī, lai to pamestu pa otrām durvīm, bet... ārdurvis no ārpuses nebija atveramas!! Nu bija mana kārta smieties par Eric. Ha, ha, ha! Pagalmā viņš mūs baigi gudri izlaida, bet atpakaļ vairs netikām. Tagad Eric nācās grabināties gar stiklu, līdz laimīgā kārtā mūs pamanīja viens vācu puisis un ielaida iekšā. Labi, ka viņš tur bija, citādi, ej nu sazin, cik ilgi mums būtu jānīkst un jāsalst pagalmā.
Laiks šodien bija apmācies, bet nelija. Ideāli apstākļi soļošanai.
Lielākā daļa ceļa šodien veda caur mežu, kas morāli atviegloja iešanu, jo koki sniedz nomierinošu enerģiju. Nespēju iedomāties šo dienu soļojam gar šoseju.
Mežs kā no pasakām – efejām apauguši žuburaini ozoli (šķita, ka tie pēc mirkļa atdzīvosies un sāks staigāt), neiedomājami gari un slaiki eikalipti, kas met ādu gluži kā čūskas. Sajūta kā džungļos.
Plkst. 8:00 gribējām pamest hosteli, jo šodienai lieli plāni – sasniegt Santiago de Compostela, lai gan pēc oficiālā piligrimu ofisā izsniegtā grafika tam paredzētas vēl divarpus dienas. Mūsu hostelim ir izejas uz divām pusēm. Devāmies uz tām durvīm, pa kurām vakar ienācām, taču tur sliktā angļu valodā bija rakstīts, ka rīta agrumā izeja ir pa otrām durvīm. Drošības labad es paraustīju šīs durvis, bet tās nudien bija slēgtas. Eric pasmējās par mani un teica: „Ha, ha, tam ir paredzētas atslēgas!!”, pagrieza durvīs esošo atslēgu un izlaida mūs pagalmā. Nudien, atslēgu iepriekš nepamanīju. Taču pagalam vārti bija aizslēgti, bet atslēgas nebija. Eh, tad jau tiešām jāiet laukā pa otrām durvīm. Gribējām tikt atpakaļ hostelī, lai to pamestu pa otrām durvīm, bet... ārdurvis no ārpuses nebija atveramas!! Nu bija mana kārta smieties par Eric. Ha, ha, ha! Pagalmā viņš mūs baigi gudri izlaida, bet atpakaļ vairs netikām. Tagad Eric nācās grabināties gar stiklu, līdz laimīgā kārtā mūs pamanīja viens vācu puisis un ielaida iekšā. Labi, ka viņš tur bija, citādi, ej nu sazin, cik ilgi mums būtu jānīkst un jāsalst pagalmā.
Laiks šodien bija apmācies, bet nelija. Ideāli apstākļi soļošanai.
Lielākā daļa ceļa šodien veda caur mežu, kas morāli atviegloja iešanu, jo koki sniedz nomierinošu enerģiju. Nespēju iedomāties šo dienu soļojam gar šoseju.
Mežs kā no pasakām – efejām apauguši žuburaini ozoli (šķita, ka tie pēc mirkļa atdzīvosies un sāks staigāt), neiedomājami gari un slaiki eikalipti, kas met ādu gluži kā čūskas. Sajūta kā džungļos.
 |
| Spānija, ceļā starp Melide un Monte do Gozo - EIKALIPTU mežs |
Eric no rīta hostelī bija atradis grāmatu angļu valodā, tāpēc gandrīz
visu dienu paralēli iešanai to lasīja. Es varēju izbaudīt klusumu (beidzot!!!).
Pēdējo divu dienu laikā gūta jauna pieredze – vakar pusi dienas pavadījām
pļāpājot ar citiem, šodien – klusumā. Lai gan... es pēc klusuma biju tik ļoti
ilgojusies, tomēr jau pēc pāris stundām sāka likties, ka kaut kas pietrūkst.
Kas? Mana ceļabiedra pļāpāšana. Ha, ha, ha, cik negaidīts pavērsiens.
Lai gan biju tikusi pie tik ilgi kārotā klusuma, tomēr īpaši dziļās pārdomās neiegrimu, vairāk sanāca cīnīties ar sevi, lai piespiestu iet un iet, un iet. Pēc vakardienas 40 km šodien bija baigais nogurums, turklāt nežēlīgi sāpēja labās kājas saite. Ceļš šodien bija paugurains – augšā, lejā, augšā, lejā.
Bija patīkami sekot laiku pa laikam esošajām kilometrāžas atzīmēm, bet vienā brīdī tās vienkārši beidzās. Pff...
Pēc 12 stundu iešanas bijām traki noguruši, pārtikas krājumi bija beigušies (pāri bija palicis tikai musli, jo veikali 12 stundu laikā mums pa ceļam nekur negadījās), sāka satumst un mums nebija ne mazākās nojēgas, cik vēl tālu līdz Santiago. Sajūta nožēlojama. Eric izteicās: „Cik patīkami būtu atrast kādu jauku kempinga vietu”. Un – ta dāāā! – gluži kā uz pasūtījuma pēc pāris sekundēm kreisajā pusē pavērās skats uz zaļu pļaviņu. Saskatījāmies un izlēmām – slienam telti!
Lai gan biju tikusi pie tik ilgi kārotā klusuma, tomēr īpaši dziļās pārdomās neiegrimu, vairāk sanāca cīnīties ar sevi, lai piespiestu iet un iet, un iet. Pēc vakardienas 40 km šodien bija baigais nogurums, turklāt nežēlīgi sāpēja labās kājas saite. Ceļš šodien bija paugurains – augšā, lejā, augšā, lejā.
Bija patīkami sekot laiku pa laikam esošajām kilometrāžas atzīmēm, bet vienā brīdī tās vienkārši beidzās. Pff...
Pēc 12 stundu iešanas bijām traki noguruši, pārtikas krājumi bija beigušies (pāri bija palicis tikai musli, jo veikali 12 stundu laikā mums pa ceļam nekur negadījās), sāka satumst un mums nebija ne mazākās nojēgas, cik vēl tālu līdz Santiago. Sajūta nožēlojama. Eric izteicās: „Cik patīkami būtu atrast kādu jauku kempinga vietu”. Un – ta dāāā! – gluži kā uz pasūtījuma pēc pāris sekundēm kreisajā pusē pavērās skats uz zaļu pļaviņu. Saskatījāmies un izlēmām – slienam telti!
 |
| 30. dienā noietais attālums: 47 km |
ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: jogurts, musli,
banāni
Pusdienas: tuncis, maize, 1
tomāts, cepumi
Pusdienas nr. 2: tuncis, maize,
1 tomāts, cepumi
Vakariņas: musli
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru