Modinātājs bija uzlikts uz plkst. 6:00, bet aiz loga bija melna tumsa,
un lija lietus. Tumsā galīgi negribas celties, šķiet katra organisma šūniņa
brēktin brēc „Nē, guli, jāceļas līdz ar sauli!”, turklāt dzirdot lietus līšanu
tev liekas, ka pagulēsi vēl mazliet, un varbūt lietus būs mitējies. Beigu galā
no hosteļa izkustējāmies vien plkst. 8:30, kas mums nemaz nebija slikts
rādītājs. Rīts bija silts, bet lietains. Lielu daļu ceļa bija jācenšas
izlavierēt starp dubļu lāmām. Brīžiem lietus mitējās, brīžiem pārgāja vien
smalkā miglveida smidzināšanā.
Pēdējo dienu laikā esmu redzējusi vairāk bērzu nekā visa gada laikā. Vispār šodienas ainavas diezgan līdzīgas Latvijas dabai.
Šodien redzamo ciemu arhitektūra atgādināja Francijas ciemu arhitektūru, jo plakano akmeņu sienas nomainīja normāla izmēra, klasiski apaļīgu akmeņu mūri.
Ik pa laikam bija manāmi zemnieki, kas, salīkuši pie lielajiem kokiem, lasīja saldos kastaņus.
Pēdējo dienu laikā esmu redzējusi vairāk bērzu nekā visa gada laikā. Vispār šodienas ainavas diezgan līdzīgas Latvijas dabai.
Šodien redzamo ciemu arhitektūra atgādināja Francijas ciemu arhitektūru, jo plakano akmeņu sienas nomainīja normāla izmēra, klasiski apaļīgu akmeņu mūri.
Ik pa laikam bija manāmi zemnieki, kas, salīkuši pie lielajiem kokiem, lasīja saldos kastaņus.
 |
| Spānija, ceļā starp Portomarin un Melide - kāds zemnieks lasa saldos kastaņus |
Pārsteidzošā kārtā šodien uz ceļa bija pat skolēnu grupas!! Un vispār
ceļš bija pārpildīts ar cilvēkiem.
Kādā brīdī, kad lielākā daļa ceļinieku jau bija satupuši hosteļos, satikām vienu dāņu čali un vācu meiteni, ar kuriem kopā nočāpojām lielāko daļu pēcpusdienas, līdz viņi apmetās vienā hostelī, bet mēs turpinājām ceļu. Dāņu čalis, uzzinot, ka kempingojam, prasīja: „Bet kā ar dušu?”. Ha, ha, ha, smieklīgi, ka cilvēki vienmēr uzdod šo jautājumu, un pat puiši! Uzzinājis, ka es esmu no Latvijas, dānis jautāja: „Ahā, tā ir tā pati valsts, no kuras nāk crazy liquor Riga Black?”. Ha, ha, jā, tieši tā! Eric pārsvarā gāja kopā ar čali, es ar meiteni. Bija riktīgi forši parunāties ar vēl kādu citu cilvēku! Biju pārsteigta, ka vācu meitenei, lai gan viņa studē jau doktora līmenī, šis bija pirmais kārtīgais ārzemju ceļojums.
No dāņa un vācietes uzzinājām, ka kopš Sarria katru dienu pasē jāsavāc vismaz 2 zīmogi, ja beigās grib dabūt apliecību par ceļa noiešanu. Nopietni?? Mums to neviens nebija teicis. Nu jau par vēlu. Štrunts! Man apliecība bijusi, nebijusi, bet pati ideja kā tāda liekas sviestaina. Reāli tu vari pēdējos 100 km no ciema uz ciema kaut vai pārvietoties ar taksometru, savākt katru dienu pasē 2 zīmodziņus un dabūt apliecību par Camino veikšanu. Kamēr tajā pat laikā mēs varam parakstīties par katru centimetru, ko būsim no šī ceļa veikuši ar savām kājām, ne mirkli nešmaucoties, bet nedabūsim sertifikātus. Vai tas ir godīgi? Ka es jums saku – bizness, bizness...
Kādu laiku lietus bija mitējies, sākām plānot atgriešanos pie dzīves teltī, bet... nākot tuvāk telts vietas meklējamajam laikam, lietus atsākās. Kāda neraža!
Bijām apēduši gandrīz visus pārtikas krājumus, vakariņām atlikuši vien cepumi. Izlēmām doties tik tālu, līdz atradīsim pārtikas veikalu, un tad arī domāt – kempingosim vai hosteļosim. Pilsēta kā nenāca tuvāk, tā nenāca. Vienā brīdī man prātā iešāvās ideja, ka varētu mēģināt nonākt Santiago de Compostela jau rīt, jo pēc šodienas būs palikuši apmēram tikai 50 km. Arī Eric šī mana ideja dikti iepatikās un viņš baigi aizrāvās ar to. No viena uzkalniņa pamanījām, ka iztālēm redzamā pilsēta no mums paliek labajā pusē un šķiet, ka ceļš mūs vedīs tai riņķī. Hmm, nez vai tā tam būtu jābūt... Vienā brīdī nonācām līdz vārtiem ar uzrakstu „Slēgtā zona” un sapratām, ka savā aizrautībā par iespējamo Santiago de Compostela sasniegšanu jau rīt, bijām palaiduši garām norādi un aizgājuši kaut kur nepareizi. Devāmies atpakaļ. Par laimi, pārlieku tālu no īstās takas gan nebijām aizgājuši.
Kad ieradāmies pilsētas sākumdaļā, piestājām un centāmies saprast, uz kurieni doties, lai atrastu pēc iespējas lētāku hosteli, jo diemžēl lija. Pie mums piestāja viens garāmgājējs un sāka sarunu angļu valodā, cenšoties mums izskaidrot, cik tālu kurā virzienā varam atrast kādas naktsmājas. Oho! Spānis pats uzsāka sarunu angliski, cik netipiski! Un cik izpalīdzīgi!
Mūsu izvēlētā hosteļa recepcijas darbinieks bija varen jestrs čalis. Dabūjis manu pasi, viņš ilgi brīnījās, kas gan tā tāda Latvija ir. Viņš paspēja uzjautrināties arī par Eric suņu apgrauzto naģeni. Un perfekti to visu darīja praktiski bez jebkādām angļu valodas zināšanām. To vajag mācēt – komunicēt ar cilvēkiem, tik pat kā nezinot viņiem saprotamu valodu, un vēl pagūt viņus kārtīgi izsmīdināt. Ak, vairāk šitik jestru un smieklīgu cilvēku!
Pēc iekārtošanās hostelī aizgājām iepirkties uz veikalu. Tad Eric izdomāja, ka grib ēst kafejnīcā. Viņš pasūtīja astoņkāji, kas ir šī reģiona tradicionālais ēdiens, un arī man iedeva to nogaršot. Tiesa, garšoja lieliski, bet no morālā aspekta – brrrrr.... Atceros, cik skaisti astoņkāji izskatījās Barcelona akvārijā un cik ilgu laiku tos sajūsmināta toreiz vēroju. Man šķiet, ka astoņkāji ir visgraciozākie, visbrīnumainākie un skaistākie dzīvnieki! Un tāpēc tagad šo apbrīnojamo dzīvnieku redzēt pagatavotu uz šķīvja - ak, šausmas! Kafejnīcā jau atkal nācās brīnīties par spāņu klientu apkalpošanas kultūru – darbinieki klientiem lāga nepievērsa nekādu vērību, pārvietojās lēni un bez steigas, lai gan kafejnīca ar vien vairāk un vairāk pildījās ar apmeklētājiem. Kad Eric gribēja norēķināties, neviens viņam nepievērsa nekādu vērību. Viņš piegāja pie vienas darbinieces, tā sabļāvās ar otru. Kad otra sieviete atnāca, viņa paņēma Eric naudu un no priekšauta kabatas izvilka atlikumu. Ko? Šeit taču bija veseli divi kases automāti, un šis īstenībā bija visnotaļ pieklājīga izskata restorāns, nevis kāda lēta ieskrietuve. Nudien dīvaini paradumi.
Kādā brīdī, kad lielākā daļa ceļinieku jau bija satupuši hosteļos, satikām vienu dāņu čali un vācu meiteni, ar kuriem kopā nočāpojām lielāko daļu pēcpusdienas, līdz viņi apmetās vienā hostelī, bet mēs turpinājām ceļu. Dāņu čalis, uzzinot, ka kempingojam, prasīja: „Bet kā ar dušu?”. Ha, ha, ha, smieklīgi, ka cilvēki vienmēr uzdod šo jautājumu, un pat puiši! Uzzinājis, ka es esmu no Latvijas, dānis jautāja: „Ahā, tā ir tā pati valsts, no kuras nāk crazy liquor Riga Black?”. Ha, ha, jā, tieši tā! Eric pārsvarā gāja kopā ar čali, es ar meiteni. Bija riktīgi forši parunāties ar vēl kādu citu cilvēku! Biju pārsteigta, ka vācu meitenei, lai gan viņa studē jau doktora līmenī, šis bija pirmais kārtīgais ārzemju ceļojums.
No dāņa un vācietes uzzinājām, ka kopš Sarria katru dienu pasē jāsavāc vismaz 2 zīmogi, ja beigās grib dabūt apliecību par ceļa noiešanu. Nopietni?? Mums to neviens nebija teicis. Nu jau par vēlu. Štrunts! Man apliecība bijusi, nebijusi, bet pati ideja kā tāda liekas sviestaina. Reāli tu vari pēdējos 100 km no ciema uz ciema kaut vai pārvietoties ar taksometru, savākt katru dienu pasē 2 zīmodziņus un dabūt apliecību par Camino veikšanu. Kamēr tajā pat laikā mēs varam parakstīties par katru centimetru, ko būsim no šī ceļa veikuši ar savām kājām, ne mirkli nešmaucoties, bet nedabūsim sertifikātus. Vai tas ir godīgi? Ka es jums saku – bizness, bizness...
Kādu laiku lietus bija mitējies, sākām plānot atgriešanos pie dzīves teltī, bet... nākot tuvāk telts vietas meklējamajam laikam, lietus atsākās. Kāda neraža!
Bijām apēduši gandrīz visus pārtikas krājumus, vakariņām atlikuši vien cepumi. Izlēmām doties tik tālu, līdz atradīsim pārtikas veikalu, un tad arī domāt – kempingosim vai hosteļosim. Pilsēta kā nenāca tuvāk, tā nenāca. Vienā brīdī man prātā iešāvās ideja, ka varētu mēģināt nonākt Santiago de Compostela jau rīt, jo pēc šodienas būs palikuši apmēram tikai 50 km. Arī Eric šī mana ideja dikti iepatikās un viņš baigi aizrāvās ar to. No viena uzkalniņa pamanījām, ka iztālēm redzamā pilsēta no mums paliek labajā pusē un šķiet, ka ceļš mūs vedīs tai riņķī. Hmm, nez vai tā tam būtu jābūt... Vienā brīdī nonācām līdz vārtiem ar uzrakstu „Slēgtā zona” un sapratām, ka savā aizrautībā par iespējamo Santiago de Compostela sasniegšanu jau rīt, bijām palaiduši garām norādi un aizgājuši kaut kur nepareizi. Devāmies atpakaļ. Par laimi, pārlieku tālu no īstās takas gan nebijām aizgājuši.
Kad ieradāmies pilsētas sākumdaļā, piestājām un centāmies saprast, uz kurieni doties, lai atrastu pēc iespējas lētāku hosteli, jo diemžēl lija. Pie mums piestāja viens garāmgājējs un sāka sarunu angļu valodā, cenšoties mums izskaidrot, cik tālu kurā virzienā varam atrast kādas naktsmājas. Oho! Spānis pats uzsāka sarunu angliski, cik netipiski! Un cik izpalīdzīgi!
Mūsu izvēlētā hosteļa recepcijas darbinieks bija varen jestrs čalis. Dabūjis manu pasi, viņš ilgi brīnījās, kas gan tā tāda Latvija ir. Viņš paspēja uzjautrināties arī par Eric suņu apgrauzto naģeni. Un perfekti to visu darīja praktiski bez jebkādām angļu valodas zināšanām. To vajag mācēt – komunicēt ar cilvēkiem, tik pat kā nezinot viņiem saprotamu valodu, un vēl pagūt viņus kārtīgi izsmīdināt. Ak, vairāk šitik jestru un smieklīgu cilvēku!
Pēc iekārtošanās hostelī aizgājām iepirkties uz veikalu. Tad Eric izdomāja, ka grib ēst kafejnīcā. Viņš pasūtīja astoņkāji, kas ir šī reģiona tradicionālais ēdiens, un arī man iedeva to nogaršot. Tiesa, garšoja lieliski, bet no morālā aspekta – brrrrr.... Atceros, cik skaisti astoņkāji izskatījās Barcelona akvārijā un cik ilgu laiku tos sajūsmināta toreiz vēroju. Man šķiet, ka astoņkāji ir visgraciozākie, visbrīnumainākie un skaistākie dzīvnieki! Un tāpēc tagad šo apbrīnojamo dzīvnieku redzēt pagatavotu uz šķīvja - ak, šausmas! Kafejnīcā jau atkal nācās brīnīties par spāņu klientu apkalpošanas kultūru – darbinieki klientiem lāga nepievērsa nekādu vērību, pārvietojās lēni un bez steigas, lai gan kafejnīca ar vien vairāk un vairāk pildījās ar apmeklētājiem. Kad Eric gribēja norēķināties, neviens viņam nepievērsa nekādu vērību. Viņš piegāja pie vienas darbinieces, tā sabļāvās ar otru. Kad otra sieviete atnāca, viņa paņēma Eric naudu un no priekšauta kabatas izvilka atlikumu. Ko? Šeit taču bija veseli divi kases automāti, un šis īstenībā bija visnotaļ pieklājīga izskata restorāns, nevis kāda lēta ieskrietuve. Nudien dīvaini paradumi.
 |
| 29. dienā noietais attālums: 39 km |
ĒDIENKARTE (2 personām)
Brokastis: piens, musli, 2
banāni
Pusdienas: tuncis, maize,
banāni, cepumi
Vakariņas: maize, astoņkājis, 6
saldējumi
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru