Par brīnumu, mitrums cauri teltij neizsūcās, un gulēšana bija patīkama.
Vadoties pēc vakar nofočētā pilsētas plāna, devāmies uz info centru,
lai noskaidrotu, kur atrodas mums vajadzīgie lielceļi (vakar brālis sms atsūtīja
ieteicamo stopēšanas maršrutu). Info centrs bija slēgts. Laiku līdz tā
atvēršanai izmantoju, lai izbaudītu okeānu, kas turpat pāri ielai vien bija.
Mmm... Okeāns, negaisa mākoņi (skaisti, kamēr atrodas pa gabalu un nelīst), tālumā
esošās klintis... Staigājot gar okeānu jau sagatavoju zīmi pirmajam stopēšanas
posmam.
 |
| Francija, Hendaye |
 |
| Francija, Hendaye |
 |
| Francija, Hendaye |
 |
| Francija, Hendaye - gatavošanās stopēšanai |
Info centra darbinieks mums ļoti laipni izstāstīja, kur atrast labāko
vietu stopēšanai un ieteica tur doties ar bezmaksas (!!!) sabiedrisko autobusu.
Izkāpuši no autobusa izvēlējāmies potenciāli visveiksmīgāko vietu stopēšanai un
jau pēc kādām 3 minūtēm pirmā mašīna bija apstājusies – lielā fūra!! Pēc likuma
fūras var uzņemt tikai vienu pasažieri, bet mums trāpījās ļoti foršs šoferītis,
kuram nebija ne mazāko iebildumu šmaukties, un es varēju iekārtoties „gultas
vietā”. Tiesa, tiklīdz kur tuvumā bija redzams policijas auto, man bija
jāslēpjas aiz aizkariņiem. Šoferis teica, ka šādi vienreiz pat vedis veselus 5
stopētājus vienlaicīgi!! Oho! Pārsteidzoši, ka kabīne bija tīra un kārtīga, lai
gan tajā pat laikā man aiz muguras pie sienas karājās kailas sievietes attēls,
ha, ha. Šoferis bija tik laipns, ka pat speciāli aizveda mūs uz skatupunktu, no
kura pavērās ainava uz Carcassonne. Riktīgi foršs cilvēks! Pēc apmēram 7 stundām
šofera un mūsu ceļi šķīrās, jo viņam bija jādodas citā virzienā.
 |
| Francija, ceļā ar fūru |
 |
| Francija, ceļā ar fūru |
 |
| Francija, ceļā ar fūru |
 |
| Francija, ceļā ar fūru |
 |
| Francija, ceļā ar fūru - skats uz Carcassonne |
Tikām izlaisti lielā benzīntankā, kur mūs ātri vien paņēma viena
meitene. Fūru pluss – ja reiz tās tevi paņem, tad visticamāk kopīgi nobrauksi
lielu attālumu, vieglo auto pluss – tie pārvietojas daudz ātrāk. Ja ar fūru
visu laiku braucām uz 90km/h, tad ar meiteni uz autostrādes braucām ar 130
km/h. Pēc kādas stundas meitene mūs izlaida nu jau daudz mazākā benzīntankā.
Kamēr stāvējām un centāmies kādu nostopēt, benzīntankā iebrauca kāda
melna auto un vesela policijas brigāde aiz tās. Policija no mašīnas izdzina
trīs tipus un ar suņa palīdzību kārtīgi pārmeklēja auto. Meklēja narkotikas?
Viens no policistiem pienāca pie mums, prasīja, kur dodamies, kāpēc stopējam un
tamlīdzīgi, bet beigās novēlēja veiksmīgu ceļu. Uff... Šis bija diezgan mazs
benzīntanks, un nācās ilgi gaidīt. Beidzot piestāja viena sieviete, kam nācās
pamatīgi pārkārtot savu ar mantām piekrauto mašīnu, lai mums tajā izbrīvētu
vietu. Cik laipni! Daudz vieglāk taču būtu mums pabraukt garām, bet nē, viņa
apstājās, pārkārtoja mašīnu un mūs uzņēma! Kad vienā brīdī viņai (un mums jau
ne tik) nebija skaidrs, kur mūs labāk izlaist, lai varam turpināt savus
stopēšanas piedzīvojumus, piestājām vienā benzīntankā, lai to noskaidrotu. Mūsu
dēļ viņa pat novirzījās no sava maršruta, līdz beigās izlaida pie viena liela
satiksmes apļa.
Oi, pa šo laiku bija palicis ļoti auksts. Diemžēl satiksmes aplis bija
totāli neizgaismots un grima melnā tumsā. Mums gan bija lukturīši, bet, stāvot
pie satiksmes apļa melnā tumsā vien ar lukturīšiem rokās un nežēlīgi salstot,
jutāmies gana bezcerīgi. Pēc pailga laiciņa piestāja viens čalis, kuram gan
nebija ar mums pa ceļam, bet viņš varēja mūs aizvest uz nākamo satiksmes apli,
kas bija mazliet izgaismots.
Tur mūs paņēma viena meitene, kas aizveda pāris ciemus tālāk un izlaida
pie labi izgaismota satiksmes apļa.
Pie šī apļa mūs savāca viens puisis, kurš aizveda līdz mums jau
zināmajai Die pilsētai.
Tur mūs viens vecs onkulis aizveda uz potenciāli labāku stopēšanas punktu
tās pašas pilsētas ietvaros.
Pēc kāda laiciņa mūs uzņēma viena meitene, ar kuru kopā nobraucām labu
gabaliņu. Meitene bija ar pus-britisku izcelsmi, tāpēc bija priecīga komunicēt angliski,
par ko savukārt priecājos es. Braucot cauri ciemam, kurā meitene dzīvoja, viņa
parādīja savas durvis un teica: „Ja jums vairāk ar stopēšanu šovakar neveiksies
un salt teltī negribēsies, droši varat nākt un klauvēt pie šīm durvīm, varēsiet
pārnakšņot pie manis!” Oho, cik negaidīta laipnība!! Ne vien uzņem savā mašīnā,
bet pat piedāvā naktsmītnes!
Uz ceļa nostāvējām apmēram stundu, kopējā garām pabraukušo mašīnu
bilance – četras automašīnas. Divas no tām krustojumā aizbrauca mums nederīgā
virzienā, divas – tikai līdz nākamajam ciemam. Ko gan var gaidīt – vēla vakara
stunda mazā ciematiņā. Aukstums manāmi koda kaulos. Nakti pavadīt teltī būtu
gana neprātīgi. Protams, ja citas izvēles nebūtu – gan jau kaut kā aukstumu
pieciestu. Bet mums bija izvēle – laipnās meitenes piedāvātās naktsmājas.
Sapratām, ka ilgāk stāvēt uz ceļa nav vērts, turklāt drīz jau būtu pārāk
nepieklājīgi vēls iet un klauvēties gar durvīm, bet gulēt teltī būtu nežēlīgi auksti.
Izlēmām par labu doties pie meitenes. Man gan no vienas puses vēl pēdējo
ceļojuma nakti gribējās pavadīt teltī, bet komforta mīlis Eric mani pielauza
par labu siltām naktsmājām. Braucot mašīnā īsti nepievērsām vērību, kuras bija
īstās durvis, tāpēc tagad nebijām droši, vai grasāmies klauvēt pie īstajām. Par
laimi nekļūdījāmies – durvis atvēra mums jau zināmā meitene. Gulējām istabā ar
viņas suni, kas izskatījās manāmi apmulsis par pēkšņu guļambiedru uzrašanos,
he, he. Bet dikti mīlīgs suns, kārtīgi izbužināju! Tas ir prātam neaptverami,
cik izpalīdzīgi un atvērti cilvēki atrodami! Ne vien paņem divus ceļotājus uz
ceļa, bet pat pilnīgi svešus cilvēkus ielaiž pārnakšņot savā mājā! Paldies,
paldies, paldies!
 |
| Francija, starp Die un Lus la Croix Haute - negaidītas naktsmājas |
 |
| Francija, starp Die un Lus la Croix Haute - negaidītas naktsmājas |
 |
| Francija, starp Die un Lus la Croix Haute - negaidītas naktsmājas |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru